Maskavas interese par vismaz nosacīta miera un prognozējamības panākšanu Afganistānā ir skaidrojama ar faktu, ka no nebeidzamā pilsoņu kara un terorisma nomocītās valsts uz Krieviju caur Vidusāzijas republiku caurspīdīgajām robežām plašā straumē plūst narkotikas, kā arī izplatās islāma ekstrēmisms. Krievijas kontrolētas miera sarunas un miera process ļautu Maskavai kā cīnīties pret abām šīm parādībām, tā atjaunot un pakāpeniski palielināt ģeopolitisko ietekmi uz Afganistānu.
Pēdējo daudzi eksperti atklāti pieskaita tā dēvēto neizdevušos valstu kategorijai. Starptautiski atzītā Afganistānas valdība Kabulā ap 40% valsts teritorijas nekontrolē vispār, bet pār vēl ievērojamu daļu teritorijas tās kontrole ir ļoti nosacīta. Arī rietumvalstu nu jau gandrīz divus gadu desmitus ilgā militārā klātbūtne ASV virsvadībā un atbalsts varas iestādēm nespēj situāciju būtiski uzlabot. Publiski šis fakts gan tiek atzīts ļoti reti, tomēr visi iespējamie analītiskie dati un statistika uzskatāmi liecina, ka rietumu mēģinājums iegūt kontroli pār Afganistānu ir cietis tādu pašu neveiksmi kā visi iepriekšējie mēģinājumi vairāku gadsimtu garumā.
Paralēli tam Afganistāna ir kļuvusi par sava veida lamatām rietumvalstīm, kuras nespēj nedz izvest savu militāro kontingentu, nedz panākt mieru valstī. Karaspēka izvešana ne tikai būs līdzvērtīga sakāves atzīšanai, bet ar augstu ticamības pakāpi arī novedīs pie liela mēroga karadarbības atjaunošanās un prorietumnieciskās valdības krišanas, kas viss kopā būs milzīgs trieciens rietumu autoritātei. Tāpat rietumiem ir ļoti problemātiski runāt ar vietējo grupējumu, tostarp talibu līderiem par iespējamo izlīgumu, jo šie grupējumi ilgu gadu garumā nekā citādi kā par teroristiskiem nav dēvēti, turklāt pamatoti.
Krievijā tikmēr vēl kopš karadarbības laika Čečenijā ir izstrādāta sava taktika šādu konfliktu noregulēšanai, kurā lielu lomu spēlē sarunas un kas pašlaik tiek veiksmīgi pielietota arī Sīrijā. Nekur gan nav teikts, ka šī taktika darbotos arī Afganistānā, kur Maskavai pietrūkst tāda būtiska argumenta savstarpējās izpratnes veicināšanai kā militārās aviācijas, tomēr pats mēģinājums sākt konsultācijas liecina, ka par gluži bezcerīgu šo procesu Krievijā neuzskatīja.
Tajā pašā laikā ideja par konsultācijām Krievijas virsvadībā saskārās ar aktīvu ASV pretestību, kuras dēļ proamerikāniskā valdība Kabulā, kura sākotnēji bija gatava sākt dialogu, šobrīd ir mainījusi nostāju. ASV ne bez iemesla bažījas par ietekmes samazināšanos Afganistānā un zaudējumiem savai reputācijai gadījumā, ja Krievijas sarunu taktika izrādīsies kaut nedaudz veiksmīga. Tas savukārt liek secināt, ka miera Afganistānā nebūs vēl ilgi – kā minimums līdz brīdim, kamēr ASV un Krievija neatradīs kādus kopsaucējus šajā jautājumā
Gudrinieks
Pipars
zvirbulēns