Mēs nevaram atļauties morālo relatīvismu pret valsti, kas gatava samaksāt daudz vairāk, lai mūs noslaucītu no zemes virsas.
Velkot laiku, Evikas Siliņas valdība tikai tērē savu uzticības kredītu un vājina Latvijas drošības garantijas.
Kā ticams Krievijas agresijas vai vismaz tās agresīvo fantāziju objekts Latvija nevar atļauties tādu apšaubāmu godu – būt Eiropas Savienības otrai lielākajai Krievijas lauksaimniecības produktu importētājai. Varbūt to var atļauties pirmajā vietā esošie spāņi, kuru vairums lāgā nezina, kur Krievija īsti atrodas. Varbūt, nezinu. Bet zinu, ka Latvijai tas vismaz kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā vairs nav pat morālas dabas vai konsekventas politiskas pozīcijas jautājums, par ko var ieslīgt intelektuālās vai saimnieciskās diskusijās. Jo, nonākot šādā morālā relatīvismā, riskējam jau ar paši sava valstiskuma relatīvismu. Ministru spriešana, ka diez vai varam atļauties atteikties no krievu labības pārvadāšanas, jo Latvijas tranzīts tad varētu zaudēt ap 100 miljoniem eiro, nepiedien cilvēkiem, kuru reģionā Krievija jau drīz trešo gadu turpina brutālu karu. Kādi subjektīvi apsvērumi slēpjas aiz šādas aritmētikas? Ka mums tas nedraud, jo atšķirībā no ukraiņiem esam NATO dalībvalsts un uz latviešu teritorijām neattiecas Putina "krievu zemju' ideoloģiskais pamatojums iebrukumam? Ja tā, tas nav tālu no okupācijas priekšvakarā latviešu elitē valdošajiem maldiem par krievu iebrukuma neticamību.
Un kā, sasniedzot šādu morālā relatīvisma dibenu, mūsu politiskā elite plāno NATO iekšējās debatēs uzturēt principu modrā sarga slavu? Kurš citiem atgādinās par morālā relatīvisma nepieļaujamību attiecībā uz jebkādiem darījumiem ar Krieviju, ja šīs morālās tiesības būsim pārdevuši par nosacīti 100 miljoniem?
Ja valdībai šķiet pieņemami rēķināt, cik no cik nullēm aiz komata pieļaujams tirgus ar valsti, kas atdotu miljardu kaut šodien, lai mūs pārvērstu Mariupolē, tad tālu nav līdz vatņiku līmeņa aprēķiniem, ka dzīvot PSRS nebija tik slikti. Viss bijis par brīvu, arī žigulis loterijā un vēders pilns, arī biļete uz Gulagu un piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā… par brīvu. Tie, kuri atceras 90. gadu sākumu, pirms tika pabeigta PSRS armijas izvešana no Latvijas – pa mūsu ceļiem klīda demoralizētu krievu zaldātu militārie auto, no kuriem viņi bija priecīgi vietējiem par naudiņu noliet kādu deficītās degvielas litru. Nepatīkamas asociācijas.