Pagājušajā nedēļā vairākas tūrisma nozares organizācijas, to vidū arī Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācija, nosūtīja atklātu vēstuli Eiropas Komisijai, norādot, ka Latvijā tūrisma nozare nesaņem valdības atbalstu Covid-19 krīzes pārvarēšanai. EM uz to reaģēja, paužot neizpratni par tūrisma nozares organizāciju viedokli, un pat pārmeta, ka vēstule sniedz maldinošu informāciju.
Visticamāk, savstarpēju pārmetumu starp tūrisma nozari un EM nebūtu, ja valsts sektors beidzot saprastu vienkāršo patiesību – biznesā laiks ir nauda. Uzņēmumam atšķirībā no valsts iestādes ir jāpelna šodien, lai rīt būtu nauda, par ko maksāt algas darbiniekiem, nodokļus valstij, biroja īres maksu un vēl daudzus citus maksājumus, kas jāveic, lai uzņēmums vispār varētu funkcionēt. Uzņēmēju vidē iecienītais teiciens, ka uzņēmumam naudas aprite ir tikpat svarīga kā cilvēka dzīvības uzturēšanai asinsrite, var šķist cinisks, bet atbilst patiesībai. Savukārt valsts sektorā, kur algas tiek maksātas no privātā sektora nodokļos samaksātās naudas, princips "lēmuma pieņemšanu atlikt uz rītdienu" nekādas tūlītējas negatīvas finansiālās sekas nerada. Turklāt diemžēl Latvijā ierēdniecībai nav raksturīga patiesa cieņa pret privāto sektoru. Un, iespējams, taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka glorificēt ierēdniecību, bet uzņēmējus uzskatīt par kaut ko nenozīmīgu – tā ir postsovjetiskas sabiedrības pazīme, kas pat vēl 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas joprojām izpaužas arī mūsu valstī.
Protams, gan valsts sektorā, gan biznesa vidē strādā ļoti dažādi cilvēki – ir gan atbildīgi ierēdņi, gan vieglprātīgi uzņēmēji. Tāpat nenoliedzami Covid-19 krīze ir milzīgs izaicinājums visiem. Taču tieši šajā krīzē valsts sektors un privātais sektors beidzot varētu sadarboties, nevis izturēties kā divas karojošas armijas. Ja daudzi uzņēmumi beigs pastāvēt, samazināsies nodokļu maksājumi, un tas var apdraudēt arī valsts sektorā strādājošo atalgojuma līmeni. To taču pat birokrātijas faniem vajadzētu saprast!
Turklāt, vērtējot situāciju ilgtermiņā, nesaistīti ar Covid-19 krīzi, redzams, ka tūrisma nozares un EM savstarpējie pārmetumi ir tikai viens no daudzajiem valsts pārvaldes un uzņēmēju nesaprašanās piemēriem. Valdības mainās, ministri nāk un iet, taču plaisa, kas šķir valsts sektoru un uzņēmējus, nemazinās.