Un ne jau tikai par fiziku – grūtības skolā bērniem var sagādāt gan matemātika un ķīmija, gan citi, arī mazāk eksakti priekšmeti. Ja mācību vielas nesaprašanas cēlonis ir kādās skolēna uztveres īpatnībās, to vēl var saprast. Tad patiešām jāmeklē kāds, kurš sarežģītāku tēmu izskaidro tikmēr, kamēr tā apgūta. Taču šoreiz ir runa ne tikai par bērniem, kuriem pietrūkst spēju vai uzcītības sarežģītāku mācību priekšmetu apguvē. Izcilas atzīmes paver durvis uz labākajām skolām – vismaz Rīgā –, tāpēc tālredzīgi vecāki jau laikus spiesti «nogludināt» savām atvasēm ceļu uz prestižajām ģimnāzijām, ar privātskolotāja palīdzību faktiski dublējot to, kas jādara parastās skolas skolotājam.
Jā, ir jāatver maciņš, jo privātstundas nav lēts prieks, turklāt labi privātskolotāji ir, kā mēdz teikt, "uz izķeršanu". Cik zināms, atrast labu privātskolotāju fizikā vispār ir īpaša veiksme. Ko tad, ja nevar atļauties 50 eiro par privātstundu? Tad tēvam vai mātei jau laikus jāsāk atsvaidzināt savas zināšanas attiecīgajā mācību priekšmetā...
Te ir daži morālie aspekti, kam vērts pievērst uzmanību. Ja skolas uztver privātskolotāju kā pašsaprotamu risinājumu mācību vielas apguvei vai sekmju uzlabošanai, kaut kas nav kārtībā ar mācību procesa kvalitāti. Nepieciešamība pēc palīgspēkiem mācību vielas apguvē būtu saprotama, piemēram, pēc skolēna ilgstošas slimošanas. Bet, ja visai klasei ir viduvējas un sliktas sekmes kādā priekšmetā un kā risinājums tiek ieteikts privātskolotājs, jāsāk domāt – vai nu kāds dara savu darbu, absolūti neieinteresēts rezultātos, vai arī... grib piepelnīties ar privātstundām. Un tas jau būtu visnotaļ amorāli. Vai arī problēma gluži objektīva – īsā laikā tik daudz kas jāiemāca, ka nekas cits neatliek kā steigt no vienas vielas uz otru. Ja kāds nesaprot, tā ir viņa problēma. Taču tādā gadījumā vēl jo trakāk, ja papildus par naudu jāiet mācīties pie tā paša skolotāja, kurš nespēj visu pietiekami labi izskaidrot savās stundās.
Jā, saprotams, ka daudzos mācību priekšmetos, tostarp fizikā, trūkst labu speciālistu – tādu, kuri ar lielu ieinteresētību stāstītu mācību vielu, meklētu veidus, kā ieinteresēt tajā arī audzēkņus. Ja par to sūdzas attālākas reģiona skolas direktors, vēl var saprast. Bet, ja ko tādu dzirdam no Izglītības un zinātnes ministrijas, kuras atbildībā ir arī augstākā izglītība un tātad arī pedagogu sagatavošana, gluži neviļus gribas jautāt: par ko tiem ierēdņiem algu maksā?
Serjoznijs
vispār
Kindzuls