Savulaik par vispārēju ļaunumu, vaininieku visās problēmās tika pozicionēti par oligarhiem dēvētie, bet nu tie no lielās politikas skatuves nogājuši, viņu piesaukšana vairs publikas ovācijas neraisa, labākajā gadījumā vien smīnu. Šī plate publikai jau apnikusi, tā pieprasa dīdžejiem likt kādas jaunākas. Un tad nu kā pēkšņi apkarojami, ienīstami parādās gan jaunie, gan vecie politiskie spēki, gan tie, kam ir politiskā pieredze, gan tie, kas bez tās, – uz ko nu kurā brīdī lielāka vilkme. Sarkanās līnijas ik pa laikam tiek savilktas krustu šķērsu. Sabiedrotie pārtop par pretiniekiem, pretinieki – par sabiedrotajiem. Vienubrīd deklarē, ka pie varas laižami tikai politiski nevainīgie, otrubrīd tieši tie pakāpjas malā, lai tālāk ietu gana pieredzējušo vadībā. Spilgts piemērs teiktajam ir lielā daļā mediju un arī interneta saziņā vērojamā attieksmes maiņa pret atsevišķiem politiķiem, teiksim, Bordānu – kad viņš tiecās izveidot valdību, tika izsmiets par pārlieko raušanos pie varas, bet nu, kad Kariņa valdība tiek uztverta kā šīs Saeimas pēdējā iespēja, Bordāns pēkšņi kļūst labais. Vai, piemēram, Kaimiņš – vēl nesen par politisko izklaidētāju uztvertais vienubrīd tiek slavēts par saprātīgāku runāšanu, bet mirkli vēlāk jau nopelts par atšķirīga (tā paša saprātīgā) viedokļa paušanu, jo tas, lūk, ir traucēklis visiem iet vienotā plūsmā. Un, protams, visu Rīgas domē pie varas netikušo partiju un to atbalstītāju jau ilgstoši lielākais naidnieks, pat tāds kā simboliski melnais bruņinieks ir galvaspilsētas mērs Ušakovs ar savu partiju un sabiedrotajiem. Kādreiz populārāko saukli «Krievi nāk!» nomainījis, ka Ušakova vadītā dome ir jāatlaiž. Jo politiski sliktā. Tas, ka viņš, tiesājoties ar valsti, tikai iegūs, tāpat kā Kaimiņš no aresta, nevienu, šķiet, neinteresē.
Visa pamatā ir grupu cīņa par varu, tāpēc visu laiku vajadzīgs kāds, ar ko biedēt, ko apkarot, pret ko vērst visu uzmanību, pie reizes arī novēršot to no pašu nepilnībām. Kā tajā pasakā par ganu, kas joka pēc cēla paniku, ka vilks aitās, līdz viņam vairs neticēja un vilks tiešām, neviena netraucēts, atnāca. Te vien tā atšķirība, ka tad, kad vairs netic brīdinājumiem par vilku, pūlis tikpat naivi ļaujas noticēt kādiem citiem bļāvējiem, kuri līdzīgā kārtā ceļ paniku par lapsu, lūsi vai lāci...
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis