Formāli par "domstarpību" cēloni kļuvis abu šo struktūru savstarpējās integrācijas un pakļautības jautājums, taču faktiski ir sākusies atklāta un bruņota cīņa par varu starp diviem ietekmīgākajiem valsts politiķiem – pēc 2019. gada militārā apvērsuma pie varas nākušajiem prezidentu Abdelu Fatahu el Burhanu, kas vienlaikus ir arī armijas virspavēlnieks, un viceprezidentu, cilšu atbalstīto Mohamedu Hamdanu Daglo jeb Hamdī, kuram savukārt pakļaujas ātrā atbalsta spēki. Papildu lomu šajā gadījumā spēlē tas, ka gan Sudānas armija, gan cilšu zemessardze vienlaikus ir arī atsevišķas biznesa (un pirmkārt jau puslegāla un nelegāla) impērijas, kurām šā iemesla dēļ ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt savās rokās kontroli kā pār teritorijām, tā stratēģiski svarīgiem objektiem (lidostām, transporta maģistrālēm, robežpārejas punktiem u. c.).
kotnēji tika izveidoti kā armijas atbalsta vienības, par bruņotajiem spēkiem līdzvērtīgu struktūru kļuva un nozīmīgu lomu Sudānā sāka spēlēt, pateicoties valsts iesaistei karadarbībā Jemenā. Sudāna bija viena no Saūda Arābijas izveidotās koalīcijas dalībniecēm un viena no galvenajām tās nodrošinātājām ar karavīriem. Karot uz Jemenu savukārt tika sūtīta gandrīz tikai cilšu zemessardze, kuras kaujinieki 2019. gadā, pēc Sudānas spēku izvešanas no Jemenas, atgriezās dzimtenē kā ar reālas karadarbības pieredzi, tā ar iespaidīgiem ieroču un bruņojuma krājumiem. Kas viss kopā pēc valsts ilggadējā autoritārā līdera Omāra el Bešīra gāšanas (kurā ciltīm bija nozīmīga loma, tostarp tiek pieļauts, ka bez to atbalsta el Bešīra gāšana nebūtu iespējama) arī ļāva tai kļūt par paralēlu armiju un biznesa struktūru.
Rezultātā attiecību starp abiem galvenajiem spēkiem valstī – armiju un ciltīm – skaidrošana ar bruņotu spēku un pilsoņu karš būtībā bija tikai laika jautājums. Tostarp arī tādēļ, ka «demokrātiskas institūcijas», «pilsoniskā sabiedrība», «izlīgums» un vēl citi līdzīgie jēdzieni abām pusēm nozīmē tikai vārdus, kurus tās mēģina izmantot savās interesēs. Tagad šis pilsoņu karš ir sācies un, kā liecina virknes citu līdzīgu valstu pieredze, ja pretinieki ir spēkos līdzvērtīgi, diemžēl var turpināties arī pat gadu desmitiem.