Gan jau attiecīgie dienesti izvērtēs, vai pasākums bija ar "zaļo", "dzelteno" vai vēl kādas krāsas statusu, un tas pat šajā gadījumā nav būtiski. Manuprāt, abi politiķi ar savu vakarrīta "iepirkšanās tūri" iedzina vēl vienu naglu sabiedrības un politiķu savstarpējās uzticēšanās zārkā laikā, kad briestošās veselības un sociālās katastrofas priekšvakarā mediķi bija spiesti uz stundu atlikt savus steidzamos darbus un paši tieši vērsties pie sabiedrības, lai skaidri, toleranti un bez kaut kādām teatrāli dramatizētām frāzēm sabiedrībai pateiktu ļoti skarbu patiesību – esam ļoti lielās nepatikšanās, un situācijas attīstības scenāriju var ietekmēt ikviens indivīds.
Tajā pašā laikā premjers pāris dienu iepriekš teju skriešus bija pametis Krīzes vadības padomi un steidzis uz lidostu, lai dotos uz Latvijas notikumu kontekstā diezgan treššķirīgu sapulcīti, savukārt vakar Krīzes vadības padomes sēdē klātienē nepiedalījās teju puse ministru, kuriem arī bija svarīgākas darīšanas politiskā tūrisma lauciņā. Jāsaka, nevar jau pārmest ministriem, ja jau premjers pats nodemonstrē, kas ir viņa patiesās prioritātes.
Savā ziņā tomēr pārsteidz Valsts prezidenta attieksme pret notiekošo. Lai gan prezidents atrod laiku, lai dotos ekskursijās, apciemotu bez nakts mēra aizvien dzīvojošo Rīgas domi un ar savdabīgām replikām bārstītos medijos, viņš nesaprotamu iemeslu dēļ neizmanto viņam dotās tiesības sasaukt valdības sēdi, nosakot tai konkrētu darba kārtību. Beigu beigās prezidents var reālajā dzīvē realizēt savu ideju – Latvijā rīkoties kā pāvesta vēlēšanās un valdību un daudzos ierēdņus no sēžu zāles nelaist ārā tikmēr, kamēr netiek pieņemts lēmums.
Bet, atgriežoties pie K. Feldmana frāzes: "Jau strādājam", šķiet, patlaban pat viskvēlākajiem valdošās koalīcijas atbalstītājiem ir atvērušās acis un viņi saprot, ka šī valdība un šis parlaments nevis strādā, bet blēņojas kā nerātni bērni. Tikai šo "lielo bērnu" blēņu sekas ir daudz dramatiskākas.
Valdībai un ierēdniecībai bija teju pusgads, lai sagatavotos nākamajam pandēmijas vilnim, taču reāli nav izdarīts teju nekas. Tieši tāpat kā daudzās citās svarīgās lietās: ekonomikas atveseļošanā, valsts ārējās robežas caurumu aizvēršanā, izglītībā, iekšējā drošībā.
Un tieši tāpēc frāze: "Jau strādājam" skan tik ciniski, lai gan normālā situācijā tas varbūt būtu komisks atgadījums.