Zemākais tas bija Rīgā un Pierīgā – 4,5% –, bet augstākais Latgalē – 13% –, savukārt citos reģionos bezdarba līmenis bija robežās starp 6,3% un 6,8%. Februāra sākumā NVA bija reģistrēti 55 485 bezdarbnieki, tomēr pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdams, ka trūkst darbinieku. Janvārī darbinieku trūkumu par šķērsli uzņēmējdarbības attīstībai uzskatīja 17% mazumtirgotāju, 20% pakalpojuma jomas uzņēmēju un 23,1% būvnieku, vēsta Centrālā statistikas pārvalde.
Protams, gadās tā, ka uzņēmums nevar aizpildīt vakances, jo atšķiras darba devēja un darba ņēmēja izpratne par atalgojumu. Turklāt dažās profesijās ir speciālistu pārprodukcija, bet citās vienkārši nav sagatavots pietiekams speciālistu skaits.
Taču būtisks faktors ir arī Latvijas iedzīvotāju skaita kritums, kas saistīts gan ar zemo dzimstību, gan ar mūsu valsts iemītnieku pārcelšanos dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Turklāt uz to, ka Latvijā cilvēku kļūst mazāk, uzņēmēji norāda ne tikai darbinieku meklējumu, bet arī klientu daudzuma aspektā.
Patlaban procesi, kas vērojami ekonomikā, un tendences, kas iezīmējas sabiedrībā, liek domāt, ka būtiska problēma, kas mazina mūsu valsts pievilcību, ir kvalitatīvu mājokļu un ne mazāk kvalitatīvas vides ierobežotā pieejamība, turklāt ne tikai finansiālā aspektā, bet arī tāpēc, ka XXI gadsimta standartiem atbilstošu, kvalitatīvu mājokļu, kas turklāt atrastos patīkamā apkārtnē ar ērtu infrastruktūru, ir par maz.
Cilvēkiem, kuri izvēlas dzīvot lauku viensētā, jārēķinās ar to, ka būs problēmas ar darba vietu, izglītības, transporta, veselības aprūpes un kultūras pieejamību. Dzīvojot pilsētas mikrorajonā, jāsamierinās ar novecojošu sērijveida māju nepilnībām. Savukārt jaunuzbūvētu dzīvojamo ēku ir maz, cenas mājokļiem šādās ēkās ir augstas, turklāt ārpus Rīgas un vēl dažām pašvaldībām daudzdzīvokļu ēkas gandrīz vispār netiek būvētas.
Par to vainot valdību būtu priekšvēlēšanu laikam raksturīga populistu retorika, turklāt neviens no populistiem, kuri vēlētājiem solījuši "zelta laikus", paši nekādas pozitīvās pārvērtības nav ieviesuši, tomēr neapšaubāmi tiem politiķiem, kuri ir pie varas, ir jāuzņemas atbildība par to, vai cilvēki vēlas, vai nevēlas dzīvot šajā valstī un vai saskata te perspektīvas nākamajai paaudzei.
Diemžēl vismaz pagaidām nav manāms, ka valstiskā mērogā tiktu domāts par ikdienas dzīves kvalitātes uzlabošanu pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai.