Par ko ir Reputation Time jeb, latviski sakot, Reputācijas laiks?
Tā ir starptautiska konference, kura aizsākās Parīzē pirms pieciem gadiem un šobrīd tiek rīkota Parīzē, Briselē un arī Rīgā. Mēs uzsākām to rīkot pirms trim gadiem. Esmu ilgstoši strādājusi reputācijas un sabiedrisko attiecību jeb PR biznesā, uzskatu, ka ļoti svarīgi, lai Latvijā ienāk pasaules līmeņa zināšanas, lai mūsu dažādu jomu profesionāļi var ar tām iepazīties, un, protams, konferences tādā ziņā ir ļoti labas platformas, kur koncentrētā veidā aktuālās tēmas izrunāt. Konferences nosaukums sākotnēji bija Reputation War (Reputācijas karš), bet, ņemot vērā gan terora aktus, gan agresīvo informatīvo fonu, bija skaidrs, ka reputācijas saistīšana ar karu īsti neatbilst tam, ko gribam vēstīt.
Nāk virspusējas informācijas uztveres laiks.
Es domāju, ka tā būs liela problēma. Mums šobrīd uz ļoti daudziem jautājumiem nav atbilžu un varbūt šis ir tas brīdis, kad mums ir tikpat svarīgi kā atrast atbildes, arī vispirms apzināties būtiskākos jautājumus, ko mums uzdod. Pat ja šobrīd mēs uz daudziem jautājumiem nevaram atbildēt, aktīvā domāšanas vidē formulēt šos svarīgos jautājumus ir ļoti būtiski.
Viens no jautājumiem ir arī par to, vai mēs gribam iedziļināties? Vai mēs gribam saņemt uzticamu informāciju? Jo, piemēram, viena no tēmām, ko konferencē skatām, ir par melu ziņām un visu ar to saistīto. Uzstāsies Jānis Sārts, NATO Stratcom direktors. Mums ir palaimējies, ka Latvijā ir šī NATO starptautiskā aģentūra, līdz ar to Rīgā sakoncentrējušās pasaules līmeņa zināšanas. Mums vajadzētu to izmantot savas izpratnes veidošanai par šodienas pasauli. Jānis Sārts konferencē runās par to, kā ar dažādām ziņām manipulē starptautiskajās attiecībās utt. Man arī ļoti patika tēze, ko viņš bieži saka, ka mēs nedrīkstam aiziet galējībās, pie visa vainojot tikai tehnoloģijas.
Jo tehnoloģijas rada un vada cilvēki?
Tieši tā! Un tas ir jautājums par nodomiem. Protams, tāds informācijas aprites ātrums, kāds ir tagad, nekad iepriekš nav bijis. Ātrums un mērogs atšķir šodienu no vakardienas. Arī melu ziņas nav nekas jauns. Pirms šīs sarunas atcerējos, ka Gabriela Garsijas Markesa Simts vientulības gados bija stāsts par mazajām lapiņām, melu vēstulītēm, kuras līmēja ciematā un kas daudziem cilvēkiem izbojāja dzīvi. Vēlme manipulēt ir bijusi visos laikos.
Šobrīd vienkārši ir pieejami efektīvāki instrumenti?
Instrumenti un milzīgais mērogs komplektā gan ar mūsu nevēlēšanos iedziļināties, gan uzmanības deficītu, ātrumu, kādā sadalās mūsu uzmanība.
Ko darīt?
Te atgriežamies pie tēmas par mediju pratību, par sociālo un arī vizuālo mediju pratību. Viens no runātājiem tieši par šīm melu ziņām būs pasaulē ietekmīgākā foto konkursa World Press Photo direktors Miša Brunvels, viņš runās par to, kā viņi, katru gadu saņemot konkursam simtiem tūkstošus fotogrāfiju, verificē, kas ir patiesa ziņa un kas nav.
Vai ir skaidra tā robeža starp patiesu un safabricētu vai pārspīlētu ziņu? Viens var teikt, ka jūtas slikti, bet, salīdzinot ar citu, tā nemaz nav.
Jā, tas interpretējams. Un te arī jautājums, piemēram, par vārda brīvības robežām. Jo melu ziņu kontekstā ļoti daudziem ir kārdinājums runāt par cenzūru, ierobežošanu. Redzam nemitīgas debates par Twitter un Facebook saturu, to veidotāji izjūt milzīgu spiedienu, lai atzītu, ka tie ir mediji un ka tiem jāievieš zināma iekšēja cenzūra. Bet viņi ir pateikuši, ka nē. Tas, ko Facebook dara šobrīd – veido pašcenzūras sistēmu, kad paši lietotāji nobalso par vai pret saturu, bet viņi iet arī tajā virzienā, ka rīko dažādus kursus, kā atpazīt melu ziņas. Un, jāsaka, tas nemaz nav tik sarežģīti.
Vienkārši vajag pārbaudīt, cik avotos attiecīgais fakts pieminēts? Esam gan arī saskārušies ar gadījumiem, kad kāda melu ziņa tiek publicēta uzreiz vairākos it kā nesaistītos resursos, turklāt dažādās valodās ar atsaucēm uz avotiem, kas rada iespaidu par patiesumu. Melu ziņu ražotāji arī rēķinās, ka būs, kas gribēs pārbaudīt, vai šīm ziņām var ticēt.
Protams! Tāpēc jāapzinās, ka tā ir tikai viena no tehnikām. Ir arī citas. Bet tas prasa iedziļināšanos. Atkal mēs atgriežamies pie jautājuma, vai gribam iedziļināties. Varbūt vien patērējam šo informāciju kā tādu ātro fast food. Diemžēl man liekas, ka tas tā notiek.
Bet par šīm tēmām mēs runāsim arī konferencē. Jo vairāk tāpēc, ka melu ziņu spēlē iesaistītas ļoti daudzas puses un tām ir ļoti lielas konsekvences. Augsni melu ziņu iespējamībai un efektivitātei rada arī tas, ka visā pasaulē, ne tikai Latvijā ir bezprecedenta uzticības krīze biznesam, nevalstiskajām organizācijām, politikai un medijiem. Ir pārsteidzoši – un to uzrāda vairāki pētījumi –, ka visu laiku mediji bija tie, kurus šī uzticības krīze vēl neskāra, bet šobrīd notiek kaut kāds lauziens un arī pret medijiem vairs neizturas ar tādu uzticību kā agrāk. Iespējams, tādēļ, ka arī mediji tiek uzskatīti kā piederīgi elitei. Šobrīd ar visu šo nedrošības fonu, kas sākās ar globālo finanšu krīzi, globalizāciju, jauno tehnoloģiju ienākšanu, man liekas, cilvēki viļas notiekošajā, jo neredz, ka tiktu piedāvāti kādi tūlītēji risinājumi. Viņi ir nobijušies. Tad, protams, ar viņiem var viegli manipulēt.
Tam ir arī kādi psiholoģiski cēloņi?
Mēs esam izlutināti ar fantāzijām, ko mums visu laiku pārdod. Reklāmas ir fantāzijas. Politiķu solījumi ir fantāzijas. Tām nav seguma. Tās netiek piepildītas. Līdz ar to, protams, cilvēks grib uzticēties kaut kam, kas ir viņam līdzīgs. Politiķim vai biznesmenim neticu, bet uzticos savam kaimiņam vai pat anonīmajam "draugam" tviterī vai feisbukā.
Visu interviju lasiet piektdienas, 12.maija laikrakstā Diena!