Atbilstīgi mūsdienu Ķīnas politiskajai tradīcijai ekspertu konferences notiek brīdi pirms svarīgiem oficiālo varas iestāžu paziņojumiem. Ekspertu viedoklis savukārt ir "ķīniešu pēdējais brīdinājums" šā vārda tiešā, nevis pārnestā nozīmē, sabiedriskās domas sagatavošana turpmākajiem notikumiem, tas kalpo arī par pamatu oficiālajiem lēmumiem.
Jāatgādina, ka protesti Honkongā turpinās nu jau trīs mēnešus, un tiek lēsts, ka tajos iesaistīts katrs ceturtais no 7,5 miljoniem teritorijas iedzīvotāju. Par to iemeslu kļuva neapmierinātība ar varas iestāžu plāniem pieņemt likumu, kas atļautu noziedznieku ekstradīciju uz citām Ķīnas daļām – protestētāji uzskatīja, ka tas var novest ne tikai pie kriminālnoziedznieku, bet arī politisko bēgļu izdošanas.
Lai arī varas iestādes no šīs ieceres ātri atteicās, nemieri turpināja vērsties plašumā, paralizējot daudzas Honkongas ekonomikas nozares. Attiecīgi ir skaidrs, ka likumprojekts bija tikai iemesls, lai protestētu pret Ķīnas varu pār Honkongu. Kā tiek uzskatīts, patiesie protestu cēloņi ir milzīgā sociālā noslāņošanās, dārdzība un daudzas citas problēmas, kas visas iestājušās pēdējo desmitgažu laikā.
Vēl būtisks ir fakts, ka Ķīna, neraugoties uz izreklamēto principu "viena valsts – divas sistēmas", nekad nav nedz pratusi, nedz vēlējusies pieņemt mazākumtautības, citādi domājošos utt.
Visā valsts vēstures gaitā "svešie" vienmēr ir asimilēti, un Honkongu biedē iespēja, ka pēc pārejas perioda beigām Pekina bez liekām ceremonijām asimilēs arī tās iedzīvotājus.
Ķīnas varas iestādes tikmēr izliekas problēmas nemanām, tā vietā vainojot ASV un Lielbritāniju nemieru atbalstīšanā. Šīs apsūdzības nav nepamatotas, jo abu valstu diplomāti protestētājus atbalsta faktiski atklāti, tomēr tā ir tikai viena no pagalēm protestu ugunskurā.
Aizvien vairāk kļūstot skaidram, ka saviem spēkiem Honkongas varas iestādes apturēt protestus nespēj, Ķīnai paliek tikai divas iespējas. Vai nu vērsties pie Lielbritānijas ar lūgumu pārskatīt 1997. gada vienošanos par Honkongas nodošanu Ķīnai, vai arī ignorēt līgumu un ievest Honkongā armiju.
Vērsties pie britiem Ķīna nevar – to nepieļauj valsts loģika, kas sevi apzinājusies kā lielvara. Atliek tikai otra iespēja, un, ja Honkogā iestāsies pilnīgs haoss vai sāksies asinsizliešana, Šeņdžeņas konference atstāj maz šaubu par tās neizbēgamību.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Pekina vilcināsies līdz pēdējam, jo armijas ieiešana Honkongā vienlaikus būs kā trieciens politikai "viena valsts – divas sistēmas", tā trumpis Ķīnas ģeopolitisko pretinieku rokās. Pēdējiem tiks dota iespēja turpmāk apgalvot, ka Honkonga ir piemērs tam, kādu Pekina redz savu reģionālo un globālo dominēšanu.
konteksts
Tas pats
Sedlis