Tomēr notikumi Gabonā ievērojami atšķiras no citām nesen apvērsumus piedzīvojušajām Āfrikas valstīm, no kurām pēdējā ir Nigēra.
Lai arī Gabona ir bijusī Francijas kolonija, kas joprojām ir saistīta ar kādreizējo metropoli, līdzības starp to un Nigēru ar to arī beidzas. Gabonā nav tādu problēmu kā islāma terorisms un nesamierināmas vietējo tautību (cilšu) pretrunas, bet dzīves līmenis naftas un citu resursu eksporta apjomu, kā arī nelielā iedzīvotāju skaita (2,4 miljoni) dēļ oficiāli ir viens no augstākajiem Āfrikā. Rezultātā pret Franciju vērsts noskaņojums, lai arī pastāv, tomēr ir mazāk izteikts nekā vairākumā citu bijušo Francijas koloniju.
Vara Gabonā būtībā nav mainījusies kopš 1967. gada – pie varas nemainīgi atrodas Bongo ģimene. Nācijas tēva statuss pieder Omaram Bongo, kurš 2009. gadā atstāja valsts prezidenta posteni mantojumā savam dēlam Ali. Jāpiebilst, vājam un ārkārtīgi nepopulāram līderim, kurš veselības stāvokļa dēļ valsts vadību drīzā nākotnē grasījās nodot savam dēlam Nuredinam. Arī virkni citu nozīmīgāko amatu gadu desmitiem ir ieņēmuši šīs ģimenes pārstāvji, kuri kontrolē visu politisko sistēmu. Kamdēļ prezidenta vēlēšanas vienmēr ir bijušas formalitāte ar iepriekš zināmu rezultātu.
Kopumā Gabona vienmēr ir tikusi uzskatīta par vienu no stabilākajām valstīm reģionā, tāpēc prezidenta gāšana uzreiz pēc viņa pasludināšanas par kārtējo vēlēšanu uzvarētāju izrādījās negaidīta visiem, pirmkārt jau Ali Bongo. Galvenokārt tāpēc, ka apvērsuma līderis bija viņa māsasdēls un uzticības persona, Republikāniskās gvardes virspavēlnieks ģenerālis Briss Oligi. Kamdēļ notikušais pēc būtības ir dēvējams ne tik daudz par militāru, cik par galma apvērsumu.
Attiecīgi arī starptautiskā rezonanse šajā gadījumā būs daudzkārt mazāka nekā citu apvērsumu gadījumos, vēl jo vairāk tāpēc, ka ģenerālis ir zināms ar saviem proamerikāniskajiem uzskatiem (un arī ar nekustamajiem īpašumiem ASV). Var paredzēt, ka Gabona šā iemesla dēļ Parīzes vietā pārorientēsies uz Vašingtonu, kā arī samazinās interesi par iespējamo pievienošanos BRICS, taču citādi būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. Oligi solījums drīzumā sarīkot demokrātiskas vēlēšanas neizklausās pārliecinoši, un pieredze arī liecina, ka neviena militārā vara nekad nav steigusies ar šādu solījumu pildīšanu.