ES dalībvalstu vienošanās par apvienotās Eiropas augstāko amatu sadali, protams, neaprobežojās tikai ar EK priekšsēdētāja amata kandidātes nominēšanu, tomēr tieši šis amats ir pats galvenais, un par to tiek lauzts visvairāk šķēpu. Rezultāts tradicionāli ir kompromisa kandidatūra, un arī šī reize nebija izņēmums. Tiesa, pastāv viena, taču ļoti būtiska nianse – vēl pavisam nesen eiropiešiem tika solīts, ka alianses augstākās amatpersonas tiks izraudzītas, ņemot vērā pilsoņu viedokli – Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu rezultātus.
Visas Eiropas līmeņa politisko partiju grupas pirms EP vēlēšanām arī bija izvirzījušas savus kandidātus uz EK priekšsēdētāja amatu (gan piesardzīgi atzīstot, ka šo kandidātu cerības ieņemt amatu ir neskaidras pat viņu pārstāvēto politisko spēku uzvaras gadījumā), bet viss process kopumā tika skaidrots ar nepieciešamību padarīt Eiropu demokrātiskāku.
Pieprasījums pēc demokrātiskākas un caurskatāmākas amatpersonu nozīmēšanas tiešām ir gana liels. Situācija, kad demokrātijas principus un Eiropas vērtības sludina ļaudis, nosacītie Briseles birokrāti, kurus viņu amatos neviens nav vēlējis un kuri tajos visbiežāk tiek nozīmēti pēc absolūtam vairākumam eiropiešu pilnībā nesaprotamiem principiem, ne tikai nav uzticību ES veicinoša, tā ir arī iespaidīgs trumpis eiroskeptiķu rokās.
Taisnīguma labad jāpiebilst, ka arī gadījumā, ja par EK nākošo priekšsēdētāju tiktu nominēts kāds no politisko partiju grupu iepriekš virzītajiem kandidātiem, kopējo stāvokli šis fakts neuzlabotu. De facto tā būtu tikai sava veida nodeva vēlētājiem, jo pārējo amatpersonu iecelšana nešaubīgi turpinātos pēc ierastā parauga.
Lai panāktu vairāk vai mazāk pārskatāmu visu apvienotās Eiropas nozīmīgāko amatpersonu (bet šādu amatpersonu ir simtiem, ja ne tūkstošiem) nozīmēšanu, kā arī stāvokli, kad no šiem ļaudīm tiek prasītas publiskas atskaites par viņu darbību, tikmēr ir nepieciešamas radikālas reformas, par kurām nav pat īsti skaidrs, kādām tām vajadzētu izskatīties. Pat ja šādas reformas aprises iezīmētos, būtu naivi cerēt, ka dalībvalstis ir spējīgas par to vienoties.
Rezultāts savukārt ir, ka uz EK priekšsēdētājas krēslu ir nominēta politiķe, kura ne tikai nepiedalījās EP vēlēšanās, bet kura arī savā valstī netiek galā ar viņai uzticēto jomu. Leiene ir viena no nepopulārākajām ministrēm Vācijā, kuras vārds ir saistīts ar virkni skandālu un kura tiek atklāti vainota Vācijas bruņoto spēku degradācijā. Toties viņa ir aristokrāte daudzās un eiroidejas piekritēja vismaz divās paaudzēs ar plašiem sakariem un ietekmi. Pietiekami lielu, lai Eiropas vēlētāju griba netiktu ņemta vērā pat simboliski.
Tavs vārds
Gudrinieks
*****