Tātad jau ir pilnīgi skaidrs, ka agrākā vai ilgākā termiņā sagaidāms šīs cīņas otrais raunds, kur jau daudz mazāka nozīme būs spilgtiem epitetiem, iespējamiem politisko aizkulišu darījumiem un citiem līdzīga satura faktoriem. Savā ziņā jāsaka – par laimi, tiesas specifika un pamatprincipi nosaka tikai vienu diezgan prognozējamu scenāriju – sausu, specifisku un profesionālu konkrēta strīda vai fakta izvērtēšanu, balstoties uz tikpat sausiem, specifiskiem un profesionāliem juridiskajiem aspektiem.
Respektīvi, tiesas zālē neviena no strīda pusēm vairs nevarēs apelēt ar emocionālām uzrunām un pieņēmumiem iespējamības formā, te nāksies gatavot juridiski precīzus argumentus, konkrētus faktus.
Nevēlos aizstāvēt nevienu no konflikta pusēm, jo ir pilnīgi skaidrs, ka īstā patiesība ir kaut kur pa vidu. Taču visas šīs nu jau kārtējās publiskās ālēšanās kontekstā neatbildēts paliek kāds cits, patiesībā ļoti nozīmīgs jautājums – vai kāda no strīdnieku pusēm "kariņa" karstumā kaut uz mirkli iedomājās, cik būtisku un neatgriezenisku kaitējumu šī publiskā dūru vicināšana radījusi pašai universitātei, tās prestižam un autoritātei ne tikai pašu mājās, bet arī starptautiskā līmenī?
Ir sajūta, ka cīņas pieaugošajā azartā konfliktētāji ne mirkli nav padomājuši, vai un cik lielā attālumā LU šobrīd tiek atmesta no gadiem skandinātā mērķa iekļūt pasaules augstskolu Top 500, vai un kādā mērā mainīsies universitātes un tās akadēmiskā personāla iespējas tikt iesaistītiem nozīmīgos starptautiskos projektos, vai un cik lielā mērā šis skandāls samazinās ne tikai LU, bet, diezgan ticami, arī visu Latvijas augstskolu spēju piesaistīt ārvalstu studentus, ar kuru pastāvīgo pieaugumu gadu no gada līdz šim varējām patiešām lepoties. Jo uzdosim jautājumu paši sev – vai līdzvērtīgas izvēles brīdī mēs izvēlētos studēt "skandalozajā" Latvijas akadēmiskajā vidē vai kādā kaimiņvalstī?
Diemžēl nekādi nespēju saprast, kāpēc arī valdības vadītājs Krišjānis Kariņš neizvēlējās vismaz pamēģināt uzņemties mediatora (respektīvi, strīdnieku savaldītāja) lomu un pirms liktenīgā un, manuprāt, nu jau neatgriezeniskā valdības lēmuma tomēr "neieslēdza akadēmiski juridisko pauzi" un nenosēdināja abas puses savā ziņā aiz slēgtām durvīm pie viena galda, lai izrunātu (kaut arī asos toņos) visus jautājumus, tādējādi neiznesot šo konfliktu ārpus mājas durvīm, kas tagad jau ir noticis, un nu jau vairs nevaram izslēgt, ka arī šajā jautājumā "Eiropa mūs nesapratīs".
Šobrīd secinājums gana vienkāršs – ceļā uz Top 500 esam iešāvuši sev abās kājās. Līdz ar to šis sapnis var uz ilgu laiku pagaist aiz horizonta.
?
.
Pareizaisvirsraksts