Bulgāriju, jāatgādina, jau ilgstoši tricina skandāli, saistīti ar pie valsts stūres desmit gadus bijušo ekspremjeru Boiko Borisovu un viņa vadīto konservatīvo partiju GERB, kā arī ar pārējām partijām – politiskajām ilgdzīvotājām, opozīcijā esošajiem sociālistiem un tradicionālajiem zelta akcijas turētājiem, turku minoritātes partiju Kustība par tiesībām un brīvībām. Šo partiju politiķi tiek turēti aizdomās par korupciju, ciešām saiknēm ar pašmāju oligarhiem un organizēto noziedzību, kā arī par vēl kuplu skaitu citu aizdomīgu darījumu, kas pagājušā gada vasarā tostarp noveda pie vērienīgiem ielu protestiem.
Neraugoties uz iepriekš minēto, GERB arī šā gada aprīlī notikušajās vēlēšanās saņēma lielāko vēlētāju atbalstu, iegūstot 75 (no 240) deputātu mandātus, tomēr vairākuma valdību Borisovs izveidot nespēja, un tas neizdevās arī sociālistiem un lielākajai no tām trim partijām, kas tapušas uz protestu viļņa – gandrīz neslēpti populistiskam politiskajam spēkam ar nosaukumu Ir tāda tauta. Rezultātā šā gada maijā tika izveidota pagaidu valdība ar ierobežotām pilnvarām, bet par premjerministra pienākumu izpildītāju nozīmēts bijušais ģenerālis Stefans Janevs. Tāpat tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas.
Lai arī šobrīd vēl nav saskaitītas visas ārzemēs dzīvojošo bulgāru balsis, ir skaidrs, ka parlamentā iekļuvušas tās pašas sešas partijas, par kurām vēlētāji nobalsoja aprīlī (iekļūšanai parlamentā jāpārvar 4% barjera). Ir pamainījies mandātu skaits, tostarp visvairāk vietu ar augstu ticamības pakāpi ieguvusi Ir tāda tauta, tomēr spēku samērs būtiski neatšķiras no iepriekšējā sasaukuma parlamenta. Par jaunajiem dēvētie politiskie spēki tikmēr kategoriski atsakās sadarboties ar vecajām partijām (lai arī ar atsevišķiem izņēmumiem), un nav arī skaidrs, vai "jaunie" atšķirīgo programmu dēļ ir spējīgi vienoties savā starpā. Tieši tāpat vienoties jau sen nav spējīgi konservatīvie un sociālisti.
Rezultātā Bulgāriju gaida labākajā gadījumā ārkārtīgi nestabila vai mazākuma valdība, kuras darbība var tikt pārtraukta jebkurā brīdī, bet ticamāk, ka vēl vienas un ne pēdējās ārkārtas vēlēšanas. Galvenais gan ir, ka situācija Bulgārijā, neraugoties uz vietējo kolorītu un specifiku, lielā mērā parāda visas tās pretrunas, kuras kā Damokla zobens parādās virs aizvien lielāka skaita demokrātisko valstu galvām – starp labējiem un kreisajiem, jaunajiem un vecajiem, dažādu ārpolitisko kursu piekritējiem u. c. Kā arī to, kas notiek, kad šīs pretrunas kļūst nesamierināmas.