Protams, šādu tendenci sekmē arī globālā mērogā notiekošā tehnoloģiju attīstība un Covid-19 pandēmijas radītā iedzīvotāju ieradumu maiņa. Jāteic, ka mūsu sabiedrībā visai spēcīgi ir iesakņojies viedoklis, ka valsts iestāžu birokrātiskās prasības sarežģī dzīvi gan uzņēmējiem, gan nereti arī tiem cilvēkiem, kuri vispār ir tālu no privātā biznesa, un gluži bez pamata šāds viedoklis nav.
Tomēr jāatzīst arī tas, ka uzņēmējdarbības vidē pamanāmi visai savdabīgi gadījumi. Piemēram, ja kāda zīmola veikals var atļauties nomāt telpas Rīgas centrā esošā tirdzniecības kompleksā, vai tiešām nevar atļauties maksājumu karšu pieņemšanai nepieciešamo aprīkojumu, lai pircējiem nebūtu jāskrien uz bankomātu? Vai tiešām bezskaidras naudas pieņemšanu nevar nodrošināt frizētava, kas gadu desmitiem darbojas mūsu galvaspilsētā? Te nav runa par meža ogu tirgošanu ceļa malā vai amatnieka darinājumu pārdošanu gadatirgū, bet gan par ilgtermiņa biznesu, kuram, visticamāk, ir visai cienījams apgrozījums un praktiskas iespējas nodrošināt ne tikai skaidras naudas, bet arī maksājumu karšu pieņemšanu.
Gan Dienā, gan citos medijos jau ir vēstīts, ka Finanšu ministrija rosina – tiem tirdzniecībā strādājošajiem komersantiem, kuru apgrozījums gadā pārsniedz 50 tūkstošus eiro, jānodrošina pircējiem iespēja veikt arī bezskaidras naudas maksājumus. Tieši ar šīs prasības visaptverošu ieviešanu un izpildes kontroli atbildīgajiem dienestiem vajadzētu sākt, ja patiešām grib mazināt banknošu un monētu lietošanu.
Taču vēl viens svarīgs aspekts ceļā uz skaidras naudas aprites mazināšanu ir saistīts ar privātā sektora un it īpaši banku sektora reputāciju. Tām Latvijas iedzīvotāju paaudzēm, kas labi atceras izmisušo cilvēku pūļus pie slēgtajām Krājbankas filiālēm 2011. gadā novembrī, Bankas Baltija krahu XX gadsimta deviņdesmitajos gados un vēl citu lielāku un mazāku banku nedienas, neviens politiķis un neviens ierēdnis neiestāstīs, ka pilnīgi visu naudu vajag glabāt tikai un vienīgi bankā.
Vēl, protams, ir jāņem vērā arī nestabilā ģeopolitiskā situācija, kuras ietekmē tiek spriests par 72 stundu somu, kurā ir jābūt vismaz nelielai summai skaidrā naudā, vēlams, 5–20 eiro banknotēs.
Rezumējot jāteic, skaidras naudas apriti Latvijā noteikti ir iespējams mazināt, bet nedrīkst aizmirst, ka iedzīvotāju rīcību nosaka dažādi – arī psiholoģiski un politiski – motīvi.