Nesen iesaistījāties diskusijā par autortiesībām un mūzikas klausīšanos birojos. Uzskatāt, ka par mūzikas klausīšanos birojos nav jāmaksā?
Par ko gan būtu jāmaksā? Un – kā vārdā? Ja ar mūziku pelna naudu – piemēram, rīkojot koncertus vai diskotēkas, tad ir loģiski, ka par mūzikas atskaņošanu jāmaksā, bet ne jau birojos, kur mūziku klausās tikai darbinieki.
Turklāt Autortiesību likums – arī tā jaunākā redakcija – ir viens no tiem likumiem, kura tekstā ietverts pamats konfliktiem. Tautas kalpi kārtējo reiz nodemonstrējuši savu nevēlēšanos lietās iedziļināties pēc būtības, un vērojama Latvijā raksturīga problēma, ka Saeimas deputātu paviršība tiek novelta uz tiesu. Likumdevēji uzskata, ka var producēt kroplu likumu, un pēc tam tad gudrā tiesa strīdu gadījumā pieņems izsvērtus lēmumus. Būtisks iemesls Latvijas tiesu lielajai noslodzei ir tieši pretrunīgi uzrakstītie likumi. Piemēram, apgalvojums, ka autortiesību nodeva nebūs jāmaksā mazam birojam, jau ietver konfliktu par to, kāds birojs uzskatāms par mazu.
Prognozējat, ka pēc desmit gadiem autortiesību un izplatīšanas tiesību normas būs daudz brīvākas?
Noteikti tās būs savādākas. Es neesmu pret autortiesību aizsardzību. Bet tas, ka novecojuši monopoli diktē noteikumus nav pareizi, tas ir traucējošāk nekā monopols, piemēram, dabasgāzes tirgū.
Ko jūs domājat, sakot «novecojuši monopoli»?
Viens šāds monopols ir autortiesību aizsardzības organizācija AKKA/LAA, otrs – Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība LaIPA. Pamatiemesls, kāpēc pastāv šie monopoli, ir uzskats, ka nabaga autors pats nespēs administrēt savas autortiesības. Pirms 50 gadiem tā arī bija, pirms desmit gadiem vēl arī tā bija, bet šodien autoram vairs nav problēmu savas tiesības aizsargāt pašam saviem spēkiem.
Protams, autoru un izplatītāju, kā arī autortiesību sargu situācija šobrīd nav vienkārša, bet jāsaprot, ka informācijas tehnoloģiju modernizācija ir neapturams process, XXI. gadsimta realitāte. Gan satura radītājiem, gan izplatītājiem vienkārši jāatrod jauni biznesa modeļu veidi. Esmu drošs, ka brīdī, kad parādījās pirmās tipogrāfijas, sabiedrība arī piedzīvoja milzīgu šoku.
Piemēram, šobrīd populārs informācijas avots ir tviteris. Es tviterī sekoju cilvēkiem, kuru viedokļi man šķiet svarīgi, un šos cilvēkus egoistiski izmantoju par filtru, jo uzticos, ka viņi retvītos to, kas patiešām šķiet svarīgs man, un tā vietā, lai izlasītu 30 tvītus, es izlasu trīs, bet tādus, kas mani interesē. Katrs no tvitera ziņu straumes izvēlas to, kas viņam ir svarīgs.
Vairāki uzņēmēji gan ir teikuši, ka daudzviet laukos ar internetu ir tik bēdīgi, ka pat pārskatus valsts iestādēm elektroniski nevar iesniegt.
Noteikti gluži bez pamata šāda sūdzēšanās nav, bet ar pilnu atbildības izjūtu gribu pateikt – Latvijā interneta pieejamības un kvalitātes līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē. Vidēji pat Amerikā ir daudz, daudz sliktāk. Jā, mēs esam tālu no pilnības, bet mums nav pamata par savu situāciju žēloties.
Šī gada nogalē Latvijas uzņēmumus sagaida IT sistēmu pieskaņošana pārejai uz eiro, un jau dzirdēti izteikumi, ka tas būs sarežģīti, ilgi un dārgi. Bažām ir pamats?
Protams, ka pāreja uz eiro ir IT projekts, kas prasa laiku, nevar to sākt 20. decembrī un domāt, ka visu raiti izdosies paveikt trijās dienās, bet, objektīvi vērtējot, mēs Latvijā par eiro ieviešanas datumu zinām tik savlaicīgi, ka ir pietiekami daudz laika sagatavoties. Nenoliedzami, vienmēr būs iestādes un uzņēmumi, kurus viss pārsteidz nesagatavotus, pat lietus un sniegs.
Jāņem vērā, ja eiro pārrēķina tikai aktuālos uzņēmuma datus un no 1. janvāra sāk visus norēķinus eiro – tas ir vieglākais ceļš, kas nemaksā gandrīz neko. Cita lieta, ja uz eiro grib pārrēķināt arī vēsturiskos datus, kreditoru prasījumus, debitoru saistības, noliktavu uzskaiti. Izveidot sistēmu, lai būtu redzami arī vēsturiskie dati, turklāt nevis latos, bet eiro – tas jau ir sarežģītāk. Bet nevajag baidīties, pat ja eiro ieviešanas pirmajās dienās būs problēmas, tās atrisināsies un dzīve neapstāsies.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 25. aprīļa, laikrakstā Diena.