Jūsu vadītā ministrija nākusi klajā ar iniciatīvu aplikt ar akcīzes nodokli palielinātu sāls, cukura un taukvielu daudzumu pārtikā. Cita ZZS pārstāvja – Jāņa Dūklava – vadītā Zemkopības ministrija pret to strikti iestājas, jo tas graujot vietējo uzņēmējdarbību.
Ziniet, esmu pārliecināts, ka laika gaitā mainīsies attieksme pret to, kas grauj tautas veselību, proti, ēst par saldu, ēst par sāļu un ēst par treknu. Viena no aptaujām, šķiet, to redzēju televīzijā, rādīja, ka 26% cilvēku atbalstītu šādu akcīzes nodokli. Tas ir ļoti daudz. Tas mani spārno.
Mums pārmet, ka gribam aplikt divas reizes – gan izejvielu, gan produktu, kas ir par sāļu. Jā, to, kas tiešām ir ļoti kaitīgs, apliekam ar nodokli divas reizes nolūkā sadārdzināt, ja nevaram vispār aizliegt. Ir zinātniski pierādīts – tie ir Pasaules Veselības organizācijas (PVO) dati –, ja produkts tiek sadārdzināts par 10–20%, cilvēki to sāk mazāk lietot. Ja tikai par dažiem procentiem – tas neko nemaina.
Produktus pērkam, primāri ņemot vērā cenu.
Jā, un tā atziņa, ko gribam aiznest līdz sabiedrībai un, galvenais, politiķiem, ir: ja valstīs, kurās ir lieli pacientu līdzmaksājumi (mēs šajā ziņā Eiropas Savienībā esam pirmrindnieki – trīs procentus no IKP veselībai maksā valsts un tieši tikpat cilvēki no savas kabatas), neveselīgi produkti ir lēti un viegli pieejami, šīs valstis nolemj savu sabiedrību hroniskām slimībām un mūžīgai nabadzībai. Tāpēc mums jāatbild skaidri un gaiši, kādu mēs gribam redzēt mūsu valsti. Nabagu? Patlaban 22% pirmklasnieku ir liekais svars. Pirms pāris gadiem bija 21%, vēl pirms pāris – 20 procentiem.
Negatīva tendence.
Un ar katru gadu arvien vairāk ir tādu bērnu, kas atnāk uz bērnudārzu un līdz tam ne reizi mūžā nav ēduši zupu. Tikai čipsus, uzdzerot koliņu. Ļoti saldu uz ļoti sāļa. Mēs akcīzes nodokli gribam ieviest ne tikai tāpēc, lai mainītu cilvēku ēšanas un diētas paradumus. Esam sarēķinājuši, ka, apliekot ar akcīzi visu sāļo, saldo un trekno, mēs iegūtu 30 miljonu eiro. Ko mēs ar to naudu darītu? Mums vajag 17 miljonu eiro, lai izskaustu līdzmaksājumus kompensējamiem medikamentiem. Tad beidzot cilvēki varēs ārstēties tā, kā ārsts noteicis. Latvijā ir 640 tūkstoši pacientu gadā, kas saņem valsts kompensējamos medikamentus. Mums strauji aug hroniski slimo cilvēku skaits uz krītoša iedzīvotāju skaita fona. Nākamā lieta – trīs miljonus izmantotu, lai gultas dienu maksu slimnīcās samazinātu no desmit līdz septiņiem eiro. Tas gadā skar ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju. Un vēl atlikušos 10 miljonus iztērētu tā, lai labums ir lielākajai tautas daļai.
Cēli mērķi. Bet pretī ir Zemkopības ministrijas argumenti par kaitējumu uzņēmējdarbībai. Pats arī esat bijis uzņēmējs, nu nostājaties pret savējiem?
Cilvēkam taču ēst vajadzēs šā kā tā. Neveselīgā vietā vairāk ēdīs veselīgo. Tas jau ir tas mērķis. Mēs dzīvojam viszaļākajā valstī pasaulē, mums ir ļoti daudz mazo zemnieku saimniecību, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Paralēli virzām ieceri ļaut zemniekiem apgādāt bērnudārzus, skolas, slimnīcas, cietumus, veco ļaužu namus ar savu produkciju bez pievienotās vērtības nodokļa, tādējādi veselīgo produkciju padarot lētāku.
Nedrīkst neveselīga, kaitīga pārtika un tās ražotāji tikt uzdoti par ekonomikas pamatu. Tāpat kā smēķu vai alkohola ražotāji un tirgotāji.
Jums par to jāpārliecina nevis mani, bet savs kolēģis, kas vada Zemkopības ministriju.
Es ļoti augstu vērtēju Dūklava kungu. Zinu, ka viņš nepiekrīt. Mums ir bijušas vairākas ļoti miermīlīgas sarunas. Pieļauju domu, ka man var neizdoties ar pirmo reizi, bet mums ir milzīga Eiropas nauda sabiedrības veselības veicināšanai nākamajam sešu gadu periodam, tajā skaitā – veselības propagandai. Drīz pašvaldībās un parlamentā ievēlēs tikai tādus politiķus, kas sapratīs, ka nedrīkst indēt tautu un nedrīkst savu tautu nolemt nabadzībai. Un tad pienāks diena, kad visiem liksies pats par sevi saprotams, ka nevajag ražot indi un indēt tautu.
Tas kaut kad tālā nākotnē...
Es izstāstīšu, kur mūsu konstrukcijā ir kļūda. Pārtika ir Zemkopības, nevis Veselības ministrijas lieta – kā daudzās pasaules valstīs.
Jārosina pārmaiņas?
Protams, arī par šo lietu ir jārunā. Manuprāt, Zemkopības ministrijas lieta ir zemnieki un zvejnieki. Viņi rada tīro produktu. Kāpēc tas jāsagandē ar tādu pārstrādi, kas derīga lielveikaliem, nevis cilvēkiem?! Lielveikaliem vajag tādu pārtiku, kas mēnešiem vai pat gadiem ilgi nebojājas, to panāk ar ķīmijas palīdzību. Kāpēc liek klāt sāli? Lai nevarētu sajust, ka tur īstas mantas nemaz nav, ka mēsli vien.
Arī tēze, ka veselīga pārtika ir dārgāka, neatbilst patiesībai. Vislētāk, pat lētāk nekā čipsi un visādi pārsaldināti un trekni mēsli ir nopirkt veikalā dārzeņus un gaļu vai zivis, stāvēt pie plīts un pagatavot ēst.
Vietējiem visu ko var uzspiest. Kā pasargāsimies no importa?
Es šo jautājumu izrunāju ar Ungārijas veselības ministru, viņa valstī tāda sistēma ir ieviesta, tautā to sauc par čipsu nodokli. Gadā iekasē ap 60 miljoniem, un visa šī nauda tiek veltīta veselībai. Viņš pastāstīja: lielie pārtikas ražotāji – starptautiskie koncerni – ļoti godprātīgi uz savu produktu iepakojuma norāda sastāvu. Un arī godprātīgi maksā to nodokli.
Nupat liels troksnis bija skolēnu Dziesmu svētkos, kad bērni neēda, ko piedāvāja, un arī ģība uz skatuves.
Tā tiešām ir ļoti liela problēma, ka bērnu veselības stāvoklis ar katru gadu pasliktinās. Mums Veselības ministrijā šajā ziņā ir ļoti lielas ieceres.
Piemēram?
Gribam, lai katrā skolā (šobrīd ir tikai dažās) atkal ir medicīnas māsa. Viņa būtu īpaši apmācīta arī informēt pedagogus, kā runāt ar bērniem par veselību. Lai bērni savukārt iespaido vecākus. Skolas nav Veselības ministrijas lieta, tomēr, līdzko tiksim pie papildu naudas, atvēlēsim līdzekļus no veselības budžeta skolu medmāsām.
Pirms nedēļas intervēju riteņbraukšanas pasākumu rīkotāju Igo Japiņu. Viņš ir noskaņots nākt pie jums un runāt par to, ka daudz lielāka uzmanība jāpievērš veselības stiprināšanai, sportam. Arī skolās.
Jā, viens no izskaidrojumiem bērnu sliktajai veselībai ir tieši tas, ka viņi nav trenēti. Sporta stundās var dabūt ieskaiti, rakstot referātu par olimpiskajām spēlēm, nevis skrienot vai lecot. Tas nav pareizi. Pie 1. ģimnāzijas, kuru pabeidzu, ir sporta laukums. Katrs var redzēt, ka tas pārvērsts par autostāvvietu. Tak jādzen tas direktors prom! Jāpieņem tāds, kurš saprot, kas ir prioritātes!
Fiziskās audzināšanas skolotāji vai sporta pedagogi ir tie, kas ieliek bērnos veselības pamatus. Viņu darbs nav novērtēts. Veselības ministrija aicina pārskatīt sporta stundu saturu un ieviest papildu trešo sporta nodarbību.
Mācību nedēļa jau tā esot pārslogota.
Ir risinājums: par divām nedēļām saīsināt padomju laiku reliktu – triju mēnešu brīvlaiku.
Nepopulāri.
Ļoti populāri! Vecāki būtu ļoti pateicīgi, jo vasarā nav kur bērnus likt. Jā, tas nepatiktu skolotājiem, es saprotu – esmu skolotāju bērns, zinu šo stāstu par garo atvaļinājumu. Ungārijā līdz 4. klasei sports ir katru dienu, no šā gada būs arī 5. klasē, nākamgad arī sestajā un tā tālāk. PVO saka –bērnam ar sportu intensīvi jānodarbojas vismaz vienu stundu dienā, tikai tad viņš var izaugt par attīstītu cilvēku. Un nododiet cienījamam riteņbraucējam sveicienus no manis, es labprāt ar viņu tikšos, mēs viņu iesaistīsim dažādās veselības veicināšanas kampaņās. Mūsu domas simtprocentīgi sakrīt.
Tas, ko stāstāt, ir krasā pretrunā ar to, ko grib zāļu ražotāji, un pretrunā arī ar jūsu ģimenes biznesa interesēm.
Zāļu ražotāju mērķis ir nevis izārstēt cilvēku, bet padarīt to par zāļu patērētāju. Attiecībā uz manas ģimenes biznesa interesēm – jā, tā ir taisnība, manam dēlam pieder aptieka, un tas ir pretrunā ar to, ko es gribu panākt, būdams ministrs, proti, lai tauta ir vesela. Bet es zinu – un arī mans dēls to zina –, ka nākotnes aptiekā pārsvarā nevis jāpārdod zāles, lai izārstētu, bet jāpārdod produkti, lai nesaslimtu.
Tādu produktu reklāmas redzam nemitīgi, arī cilvēkus, kas aptiekās grēdām iepērk dažādas pārtikas piedevas un vitamīnus visām ķermeņa daļām.
Es uzskatu, bet tā gan nav mana politiskā iniciatīva – ja jūs nodrukāsiet, vēl kāds satrauksies –, es uzskatu, ka tik mazturīgā valstī kā Latvija nedrīkstētu būt jelkādas zāļu reklāmas. Tas attiecas arī uz bezrecepšu medikamentiem un pārtikas piedevām. Jo pacienti nedrīkst nodarboties ar pašārstēšanos. Ir slikti, ka cilvēkam tiek iestāstīts, ka ar šo vai citu brīnumlīdzekli, kas nemaz nav medikaments, viņš jutīsies labi, – tā tiek izmānīta nauda no kabatas. Pārtikas piedevu ideja ir radusies, lai kompensētu to, kā nav industriāli ražotajā pārtikā. Neēdīsim to, kas par sāļu, par saldu un treknu, un aiztaupīsim naudu uz pārtikas piedevu rēķina!
Visu Romāna Meļņika interviju ar Gunti Belēviču lasiet pirmdienas, 3. augusta laikrakstā Diena!