ASV demokrātu pēdējais salmiņš

Šeit jāņem vērā, ka demokrāti pēc sakāves iepriekšējās ASV prezidenta vēlēšanās tā arī nav izdarījuši secinājumus, kādus viņiem vajadzētu izdarīt. Partija nav spējusi atrast plašu vēlētāju loku uzrunāt spējīgu kandidātu uz ASV prezidenta posteni, kā arī nav nākusi klajā ar jaunām, konstruktīvām idejām, kas būtu pieņemamas vairākumam balsstiesīgo. (Jaunas idejas, protams, ir parādījušās, taču cita par citu radikālākas un tālas no pragmatisma.)

Tā vietā, lai novērstu iepriekš pieļautās kļūdas, visa partijas uzmanība nu jau gandrīz trīs gadus ir veltīta tam, lai pārliecinātu vēlētājus, ka esošais prezidents ir absolūti nekompetents, kā arī likumpārkāpējs un Krievijas aģents. Rezultāts savukārt ir tāds, ka demokrāti atšķirībā no Trampa, kuram ir konkrēta programma un kurš skaidri zina un saprot, ko un kādēļ dara, neko konkrētu vēlētājiem piedāvāt nespēj.

Tieši tāpat vismaz pagaidām pie horizonta nav saskatāms arī vērā ņemams demokrātu pretendents uz Balto namu. Ir skaidrs, ka tā dēvētā Ukraingeita ir svītrojusi no kandidātu saraksta bijušo ASV viceprezidentu Džo Baidenu, bet visu pārējo nozīmīgo pretendentu uzskati ir pārāk radikāli, lai viņi varētu cerēt uz vēlētāju un, kas ļoti būtiski, arī lielo sponsoru atbalstu. Ne jau velti aizvien biežāk atskan runas, par iespējamo Hilarijas Klintones atgriešanos vai pat Mišelas Obamas virzīšanu uz Balto namu, kas gan arī diezin vai uzskatāms par glābiņu, drīzāk par vēl vienu pēdējo salmiņu.

Ir vēl arī vesela plejāde citu iemeslu, kas ļauj uzskatīt demokrātu situāciju nevis par vienkārši sliktu, bet gan katastrofāli sliktu, bet pašu partiju – par nonākušu dziļā krīzē. Un šādā situācijā demokrāti (bet plašākā nozīmē arī aiz šīs partijas stāvošā elites daļa) dara vienīgo, ko vēl iespējams darīt, – izvērš kampaņu pret pašreizējo ASV prezidentu, pie kam mērogos, kas jau sen ir pārsnieguši jebkādas pieļaujamās robežas, un pašu kampaņu bez pārspīlējuma padarījuši par naida kampaņu.

Aprēķins šajā gadījumā ir ļoti vienkāršs – ja vismaz daļa Trampa atbalstītāju sāks par viņu šaubīties, šie cilvēki pēc gada vai nu vispār neaizies uz vēlēšanām, vai arī nobalsos par mazāko ļaunumu – demokrātu kandidātu. Tāpat nebeidzamā laistīšanās ar samazgām notušēs faktu, ka demokrātiem nav un, visticamāk, arī nebūs nopietna sociālā, ekonomiskā, utt. piedāvājuma.

Galvenais jautājums tikmēr pat nav par to, vai Tramps un viņa piekritēji spēs atvairīt šo izmisuma uzbrukumu (bet ASV prezidenta izredzes joprojām ir labas), jautājums ir par to, kas notiks tālāk. Neatkarīgi no nākamo ASV prezidenta vēlēšanu iznākuma ir skaidrs, ka iekšpolitiskās kaislības ASV mazumā neies, padarot ASV par aizvien vairāk neprognozējamu un neuzticamu partneri pārējai pasaulei.