Vispirms jau tiem, kuri snobiski bilst, ka vienkāršā tauta neko nesaprot no pētniecības cildenās misijas, derētu atcerēties, ka nodokļu maksātājiem ir tiesības prasīt paskaidrojumu par ikviena eiro iztērēšanas lietderību, ja šis eiro nāk no nodokļu maksātāju kabatām. Tas atšķir jomas, kas tiek finansētas no valsts budžeta, un privāto sektoru. Uzņēmums, kas strādā ar peļņu, no tās var finansēt, kādus projektus vien vēlas, turīgs mecenāts var atbalstīt tos pētījumus, kurus vēlas atbalstīt, un tā ir privāta lieta. Savukārt par nodokļos iekasētās naudas tērēšanu iedzīvotājiem ir tiesības uzdot jautājumus un saņemt precīzas atbildes. Turklāt XXI gadsimta trešajā desmitgadē snobiska nostāja "jūs neesat pietiekami erudīti, lai jums kaut ko paskaidrotu" nekādā ziņā netiek uzskatīta par tolerantu, iekļaujošu un politkorektu.
Tomēr īpaši racionāls nav arī apgalvojums, ka nodokļos iekasētā nauda jātērē vien tām jomām, kuras nodrošina tūlītēju praktisku labumu sabiedrībai, un ar šo apgalvojumu saistītā nicinošā attieksme pret humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Mēs dzīvojam laikā, kad tehnoloģijas, kā arī mākslīgais intelekts maina daudzas profesijas, turklāt ne jau tikai humanitāro un sociālo zinātņu pasaulē. No veselības aprūpes pārstāvjiem ir dzirdēts, ka moderno tehnoloģiju risinājumi jau drīzumā vērienīgi aizstās pacientu reģistratoru darbu, bet tālākā nākotnē mākslīgais intelekts varētu sniegt padomus tipveida veselības problēmu novēršanai.
Līdz ar to nevajadzētu dalīt specialitātes sabiedrībai vajadzīgajās un nevajadzīgajās, piemēram, neviena sociālo zinātņu pētnieka veikums nav vajadzīgs, bet katra veselības aprūpē strādājošā darbs ir neaizstājams. Var gadīties, ka moderno tehnoloģiju attīstība jau drīzumā padarīs nevajadzīgu to, kas šobrīd šķiet neaizstājams. Raugoties plašāk, jāņem arī vērā, ka daudzu politiķu skandētais sauklis par Latvijas turības veicināšanu nav īstenojams bez investīcijām izglītībā un zinātnē. Atšķirībā no politiķiem, kuri nereti koncentrējas uz izdabāšanu savam elektorātam, reitingiem un vēlēšanu rezultātiem, tieši akadēmiskā vide var ieskicēt nepolitizētu ilgtermiņa stratēģiju mūsu valsts labklājības uzlabošanai.
Var un vajag diskutēt par konkrētu pētījumu lietderību un finansējumu, taču vienlaikus derētu atcerēties, ka bez kvalitatīvas izglītības un zinātnes mēs sabiedrības pārticību nevaram palielināt.