Nebūtu korekti viennozīmīgi apgalvot, ka prognozes ir nepamatotas, tomēr šķiet, ka budžeta bāzes scenārija ietvaros izmantoti skaitļi, kurus varam sasniegt tad, ja tautsaimniecības attīstība noritēs pēc optimistiskākā scenārija.
Patlaban budžeta plānotāji paredz, ka nākamajā gadā valsts ekonomikas apjoms jeb iekšzemes kopprodukts palielināsies par 3,5%. Šādu pieaugumu tik tiešām ir iespējams sasniegt, sevišķi vēl tad, ja tiks strauji apgūta Eiropas fondu nauda. Tas veicinās valsts iekšējo pieprasījumu, liekot aktivizēties gan tādām uz patēriņu orientētām nozarēm kā tirdzniecība un būvniecība, gan arī vietējai apstrādes rūpniecībai, kura apkalpo celtniecības nozari, – kokapstrādei, būvmateriālu un dažādu metāla izstrādājumu ražošanai.
Šajās nozarēs strādājošie varētu vairāk nopelnīt, līdz ar to – arī vairāk tērēt, tas valsts iekšējo pieprasījumu palielinātu vēl vairāk, tādējādi veicinot arī inflācijas rašanos, kura saskaņā ar budžeta plānu nākamgad varētu sasniegt 1,6%. Tomēr, ja patēriņa cenu pieaugums izrādīsies mazāks, preces un pakalpojumi būs lētāki, nekā prognozēts, pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas bāze būs mazāka par prognozēto. Iepriekšējos trīs gadus inflācijas gandrīz nav bijis, bet šā gada septembrī tā gada izteiksmē ir sasniegusi 0,6%, un tas lielā mērā ir saistīts ar straujo naftas cenu pieaugumu pasaules biržās. Tomēr gan naftas tirgus, gan pasaules ekonomika kopumā vēl aizvien ir pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara meklējumos, līdz ar to melnā zelta cena vēl ilgi var atrasties tuvu pašreizējam līmenim, izpaliekot patēriņa cenu pieaugumam uz dārgāka kurināmā resursu rēķina. Latvijas ierindas iedzīvotājiem tas ir labi, jo ļauj vairāk naudas atvēlēt citiem tēriņiem. Diemžēl kopējie tēriņi gandrīz nepieaug, vienlaikus tas neveicina ne ekonomisko izaugsmi, ne preču un pakalpojumu sadārdzināšanos uz augoša pieprasījuma rēķina. Tādējādi naudas aprite nepalielinās un valsts tautsaimniecība buksē.
Ja ekonomiskā izaugsme nākamgad sasniegtu plānotos 3,5%, tas būtu straujākais pieauguma temps kopš 2012. gada, kad kāpumu veicināja gan augošs eksports, gan lielāki iedzīvotāju tēriņi pašu mājās, tautsaimniecībai atgūstoties no finanšu krīzes. Tagad situācija ir daudz nepateicīgāka. Lai gan iedzīvotāju reālā pirktspēja ir palielinājusies, nauda tiek izdota piesardzīgi un nogulst komercbanku kontos. Arī ārējos tirgos situāciju nevar vērtēt viennozīmīgi. Pozitīvām norisēm mijoties ar negatīvām, rodas ievērojamas svārstības mūsu valsts eksporta apjomos – rēķinot gada izteiksmē, kādu mēnesi redzams pamatīgs kritums, savukārt jau nākamajā vēl straujāks pieaugums, galu galā balansējot ap nulles izaugsmes robežu. Tas liek piesardzīgi raudzīties arī uz valsts kopējām izaugsmes iespējām, kuras galu galā ietekmēs arī valsts budžeta ieņēmumus.