Politiķi var tikt virzīti vēstnieka amatam, bet tam jābūt nevis atvaļinājumam uz valsts rēķina, bet īpašai misijai, dodoties uz valsti, ar kuru jārisina kādi problēmjautājumi, kas pa zobam cilvēkam ar politisko rūdījumu, vai kura politiskā aizmugure rezidences valstī tiktu uztverta kā papildu pilnvarojums kādu problēmu risināšanai. Tautas partijā uz brīdi piestājušais karjeras diplomāts Māris Riekstiņš devies misijā uz Krieviju, kādreizējais Latvijas ceļa top politiķis Indulis Bērziņš bija vēstnieks Latvijas viesstrādnieku pārplūdinātajā Lielbritānijā. Turpretī Āboltiņa dodas uz saulaino Itāliju.
Grūti iedomāties vēl kādu vidi, kas tā mīlētu tenkas, tā pievērstu uzmanību cilvēciskajām vājībām kā diplomātu aprindas. Un apkaunojošie traipi biogrāfijā, kurus ciemkukulī uz Romu ved Āboltiņa, rada kaitējumu nu jau arī valsts reputācijai.
Valstu vēstniecības ir kā telegrāfs, kas savām valdībām nodod divpusējos kontaktos ar citu valstu vēstniekiem uzzināto un apspriesto, tāpēc tikai diplomāts, kurš iekļaujas vispārpieņemtajās normās, nevis skandaloza politiķe Romu var uztvert kā vieglu galamērķi, kurā nekādas lielas ziepes jau savārīt nevar.
Arguments, ka Āboltiņa iepriekš strādājusi ārlietu resorā, šajā gadījumā nav arguments vispār. Pirmkārt, Āboltiņa kā juriste Ārlietu ministrijā atbildēja par ļoti šauru un specifisku jomu, vadot Konsulāro departamentu, kas sniedz atbalstu Latvijas valstspiederīgajiem. Otrkārt un galvenokārt, Āboltiņas darba gadi ministrijā (1993.–2002. gads) bija absolūti citā laikmetā gan no Latvijas diplomātijas un ārpolitikas, gan no starptautiskās politikas viedokļa. Latvija vēl nebija ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.
Pa šiem gadiem karjeru Ārlietu ministrijā, nepārlecot veselam kāpņu posmam ar politiskā tramplīna palīdzību, ir izveidojuši diplomāti, kas tikai vēl beidza augstskolu gadā, kad Āboltiņa devās politikā ar Jauno laiku apkarot korupciju un celt tiesiskumu. Šie skaisti definētie mērķi ir bankrotējuši tieši tādu politiķu kā Āboltiņa dēļ, kuri ne tikai nepaveica solīto, bet – kas ļaunāk – ir smagi iedragājuši ticību šādu mērķu sasniegšanai, paverot ceļu bīstamai populistu armādai. Āboltiņa jau vienreiz aizmuka uz Romu – 2014. gada oktobrī, aiznākamajā dienā pēc neievēlēšanas 12. Saeimā.
Izvēdināt galvu, kā sačukstējās partijas biedri. Pēc dažām dienām viņa atgriezās ar plānu, kā izblēdīt Saeimas mandātu, kas ir, iespējams, skandalozākā tā arī neizmeklētā lieta, kura rada aizdomas par politisko korupciju. Sabiedrības atmiņa nedrīkst būt tik īsa, lai pēc dažiem gadiem, atgriežoties no Romas, Āboltiņa uzdrošinātos pretendēt uz atgriešanos varā, kandidējot, piemēram, uz Valsts prezidenta posteni.
roze
sašutums
Leviathan