Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Uzņēmējiem vienoti jāstrādā tūrisma plūsmas ķēdē

Ja savai savrupmājai esat iecerējuši likt niedru jumtu, vēlamo "fasonu" varat doties noskatīt uz Dagdas novada Andrupeni – māju Baltceriņi saimnieks un uzņēmējs Elmārs Auziņš ir šī amata pratējs. Bet, ja paudīsiet ieinteresētību, viņš var kļūt arī par aizraujošas ekskursijas vadītāju koka apdares priekšmetu pasaulē un pat pielikt pie darba, lai jūs izgrebtu paši savas koka karotes. Iebraucot Andrupenē no Aglonas puses, Baltceriņu niedru jumts ir pirmais, ko ieraudzīsiet.

Ar uzņēmējdarbību šeit, Rāznas Nacionālā parka teritorijā, Elmārs nodarbojas jau gadu gadiem, kopš viņa ģimene iegādājusies attālu radinieku īpašumu un ķērusies pie guļbūves restaurācijas.


Pieslīpējot ar "sievasmāti"

"Redzat to "vācu logu" zem jumta? Tādu veidoju pēc XVIII gadsimta fotogrāfijām. Mājai speciāli izrēķinājām, kāda pirms diviem gadsimtiem bijusi jumta pārlaide, respektīvi, attālums no sienas līdz spāres galam. Skatieties, šai vietā zem jumta ziemā nekad neiepūš sniegu vai lietu, šis izmērs ņemts no vecajām senlatviešu mājām. Ir daudz šādu knifu," jumta pārlaides vietu mājas fasādes daļā izrāda Elmārs un piebilst – pie mājas restaurācijas, kas uzsākta pirms 2000. gada, darba vēl daudz: "Kādreiz darījām, kā varējām, tagad – kā vajag."

Elmārs izrāda saimniecības teritoriju, ved uz palielu šķūni, kur atrodas darbnīca, un stāsta: "Šis gads ir ļoti smags, jāsāk apzināties, ko tālāk darīt profesionālā ziņā. Kad bija pieejami Eiropas Savienības līdzekļi, tie plūda neierobežoti, cilvēki bija pieraduši dzīvot brīvi, bet strādāt ar rokām tagad prot nedaudzi. Es strādāju ar rokām. Maltas pagastā mums ir laba koka apdares darbnīca – taisām pasūtījumu darbus baznīcām, mūsu darbi nonāk pat Šveicē. Mākslīgā vecinājuma koka apdares dēļu paraugus sūtām uz Norvēģiju un Austriju – arhitektiem, dizaineriem, kas tādus izvēlas iekštelpu vai ārtelpu interjeram. Nupat bija pasūtījums uztaisīt 300 kvadrātmetru klientam tepat Latvijā. Augstā līmenī strādājam."

Taujāju – kā sauc tuvumā redzamo ūdenstilpi? Tas esot Bižas seklais caurteces ezers ar slīpiem, lēzeniem krastiem un dūņains. Jumtiem Elmārs izmanto tikai vietējās niedres. Vajagot gan zināt, kurā vietā niedres ņemt. Labākās esot ezera austrumu pusē, tās, kurām tiek vairāk bezvēja. "Ir sešas niedru sugas, bet es nezinu nevienu, pēc skata tās izvērtēju. Jo smalkāka, jo vērtīgāka! Jāņem vērā, ka jumta klājumā tikai trīs centimetri no niedres "strādā ārā". Kad niedre dabū mitrumu, tā izplešas. Reiz jaucām nost 80 gadu vecu pirti; kādi pieci centimetri no niedres bija beigti, pārējā garumā – kā vakar likts," niedru jumta specifiku atklāj meistars.

Resursu šajā apkaimē pietiekot. Izrādās, niedres Elmārs vāc tikai divus mēnešu gadā – janvārī un februārī, kad uz ezera ledus. "Pļaujam ar trimmeri. Latgalē vākšana ar kombainu neder. Ar traktoru arī ne. Teikšu godīgi – 20 gadu laikā normāli niedres varēja pļaut tikai divus gadus, kad varējām izmantot tehniku," izcilājot niedru kūļus, tad rādot to siešanas tehnoloģiju ar slīdošo mezglu, pastāsta Elmārs. Vienā sezonā varot savākt kādus desmit tūkstošus kūļu, jumta kvadrātmetram nepieciešami aptuveni desmit kūļi. Meistars dzīvojamo māju jumtiem liek 33 līdz 30 centimetru biezu niedru kārtu, pirtīm mazāk. Bet ar uzklāšanu viss nebeidzas. "Parasti otrajā gadā vēl aizbraucu piekārtot jumtu, jo ledus to "vazā". Kad piekārto, jumts sasēžas ideāli," paskaidro Elmārs.

Viņš izrāda savus darba instrumentus no koka – smagāko ozolkoka uzparikti saucot par "sievasmāti". "Labi, ka varu strādāt ar abām rokām, te ir ko cilāt. Bet darbarīka īsto nosaukumu es nezinu," nosmej Elmārs. Tā, ar "sievasmāti" pieregulējot slīpumu vienam kūļu klājumam virs otra, arī top niedru jumts. Nobeigumā korei var izmantot dažādus variantus – aizsmērēt ar speciālu lina un cementa materiālu. Ja putni to saknābās, var pielabot, bet var likt arī koka kori. Cik gadu kalpo tāds jumts? Elmārs saka, ka apdrošinātāju vērtējumā tuvu simt gadiem. Un cik tādu jumtu Elmārs jau uzlicis? "Kas to zina! Simtos. Arī daudz māju esam uzbūvējuši. Nedēļā varam salikt trīs vidēja izmēra mājas – ar visām nesošajām jumtu konstrukcijām, no frēzētiem baļķiem, bez nevienas nagliņas, viss no koka. Brigādē strādājam trijatā."


Tik svarīgā sadarbība

Arī Elmāra Auziņa darbnīcā ir ko apskatīt. Vispirms jau māju nosaukumu izkārtnes, kurām burti ir izkalti. Meistars izrāda kaltu kolekciju pēc angļu parauga: "Tādus nopirkt nav iespējams. Daudzus paši taisām, jo nav jau vairs to kalēju šeit uz vietas, kam paprasīt." Viņš arī atzīst, ka pašam iegādāties koka sazāģēšanai nepieciešamus jaudīgus, modernus darbgaldus neesot izdevīgi. Tas būšot ieguldījums ar zaudējumiem, tāpēc prātīgāk vajadzīgo pamatmateriālu pasūtīt apkārtējiem uzņēmumiem. "Uzskatu, ka šajā nozarē vissvarīgākā uzņēmējiem ir sadarbošanās. Tikai sadarbošanās," uzsver Elmārs.

Šovasar viņš piedalījies Rāznas Nacionālā parka Ceļotāju dienās, uzņēmis viesus, bet skolēni te bieži ciemojas, un Elmārs tad var atklāt citus savus meistarstiķus, darbojoties ar koku. Izrādās, pēc profesijas viņš ir restaurators. Pabeidzis Rīgā arodskolu, ieguvis mūrnieka kategoriju, bet, kā pats saka, restauratora arodā jāmācās visu laiku. Viņš sācis ar akmens mūra restaurāciju – Latgalē šādu darbu bijis gana daudz. Pamazām sācis strādāt ar koku, taču izvēlējies nekāpt pa karjeras kāpnēm: "Man nepatiktu par direktoru būt. Es paliku strādāt brigādē, jo man reāls, praktisks darbs patīk."

Elmārs vienu pēc otras rāda dekoratīvās logu apmales no koka, Latgales pusē tās sauc par obladkām. Kopumā vienam logam top 12 koka elementu, un tādus viņš izgatavo kādai Latgales pareizticīgo baznīcai. "Piemēram, vecticībniekiem Krievijā katram apgabalam ir savas dekoratīvās koka apmales, slēģu rotājuma raksts. To es pēc grāmatas izpētīju. Jo vairāk elementu un smalkāks raksts, jo mājai turīgāks statuss. Mēs daudz dažādu koka elementu izgatavojam baznīcām. Pēdējā laikā no baznīcām nāk ļoti daudz pasūtījumu, arī restaurācijas darbiem," stāsta Elmārs un piebilst: "Es daru to, kas man patīk."

Meistaram ir divi dēli – vecākais ir ārsts un strādā Rīgā slimnīcā, bet jaunākais iet tēva pēdās. Vaicāts, kā šajā pusē ar darbiniekiem, jo vienam taču šāda mēroga darbus paveikt ir grūti, Elmārs Auziņš ir skarbs: "Publika ir zināma. Trūkst cilvēku, kas strādātu. Kad vajag darbam ar niedrēm, nevar darbiniekus dabūt. Bezdarbnieki ar visādiem pabalstiem ir iemācīti nestrādāt. Lai gan apsolu, ka pēc darba vakarā uzreiz samaksāšu, un viņi zina, ka es turu vārdu, atklāti man pasaka: "Man nevajag darbu." Ja viņi strādātu tā, kā alu dzer... Viens otrs ir izrēķinājis, ka dienā var izdzert tik un tik litru alus, lai ar šo daudzumu izvilktu līdz astoņiem vakarā un tad ietu gulēt. Nopietni, katru dienu to redzu: ieskatās pulkstenī un – klank! Dabū palīdzības pakas ar pārtiku – sviestu, konservus izvelk, putraimus neņem. Un vēl kaut ko no tās pakas "uzsit gaisā". Valsts pati pie tā vainojama."

Elmārs šeit uzņem arī skolnieku grupas, kam ierāda darbus ar koku. Viņam patīk sadarboties ar bērniem, saprašanās sanākot laba. "Es jau pēc acīm redzu, kas tam bērnam interesē," noteic meistars. Brauc pat no augstskolām – ārzemju studenti, kuriem ļoti patīk darboties ar koku. Varbūt uz jauno paaudzi cerība? "Es ar viņiem mazāk runāju, vairāk strādāju un saku tā – kam neinteresē, var iet uz šūpolēm vai paspēlēties ar suni. Teikšu tā – starp tiem, kas paliek strādāt, meiteņu ir vairāk. Un, kad sāk strādāt, tad grūti dabūt prom. Pie manis var braukt jebkurš, tikai iepriekš jāpiezvana. Bet jārēķinās ar visu dienu," smaidot aicina Elmārs Auziņš.


Ja būtu priekšnieks

"Ja es būtu priekšnieks, Rāznas Nacionālajā parkā nevienu nelaistu iekšā. Aizbrauciet uz mežu, paskatieties, kas tur darās!» kategorisks ir Elmārs, kad izvaicāju viņu par saimniekošanu īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Nesen bija atbraukuši ciemos viņa radi no Rīgas, taujājuši pēc labām sēņu vietām. Elmārs to meža nogabalu zinājis, bet kādu laiku nebija apmeklējis. "Aizbraucam, bet meža vairs nav – stāvu kā muļķis. Viss nocirsts līdzens! Četrdesmitgadīgu priežu mežu pa pliko nozāģē, "uztaisa" sanitāro cirsmu un atstāj kroplīgu līdzenumu. Bet priedi var cirst tikai tad, kad tā sasniegusi 90 gadu vecumu. Mašīna nāk no meža ārā ar baļķiem, bet neko nevar izdarīt – visi papīri kārtībā. Tajās mežu platībās, kas Zviedrijas pilsoņiem pieder, gan viss kārtībā." Arī Elmāram pašam pieder daži hektāri meža platības. Tās viņš ir sakopis: "Aizpagājušajā gadā iztīrīju, izzāģēju un izretināju. Priedes un egles ir jākopj katru otro gadu. Un no kritalām tik daudz malkas var iegūt! Bet daudzi īpašnieki mežus vispār vairs nekopj. Kādreiz bija mežsargi, viņi tam sekoja līdzi."

Arī par ūdeņu tematu runājot, Elmārs ir dusmīgs: "Pa ezeru te nedrīkst braukt ar laivām, kurām ir iekšdedzes dzinējs. Bet viens atbrauc ar tā-adu motoru! Zivis viņam neķeras – izcūko visu ezeru un aizbrauc. Es saprotu, ja cilvēks fiziski nevar paairēt, uzliek mazo Hondas motoriņu un klusi pukšķina, bet tas ar to lielo motoru jau nebrauc atpūsties uz ezera, viņš atbrauc "izkāst" ezeru – kilometriem liek tīklus. Ko tie divi vides inspektori var padarīt? Viņi nepaspēj atbraukt, kad visi zina, ka atbraukuši..."

Tāpēc jau Elmārs nestāvēs malā, noraugoties pārkāpēju izdarībās: "Vienam tādam ar airi iemaucu. Kā citādi? Viņš ar tīkliem nelegāli darbojās. Mums te visiem ir atļaujas, zvejā dodamies reizi mēnesī. Paņemam tik zivju, cik vajag – teiksim, četrus, piecus kilogramus dzimšanas dienai – un aizbraucam. Makšķerēšanas atļauja, tīkla licence ir, tā nemaksā dārgi. Es jau pēc mašīnām, pēc laivām pazīstu iebraucējus no pilsētām. Tos, kas nelegāli zivis ķer pārdošanai. Par tīkliem, par zivīm var piespriest 3000 eiro sodu! No mana krasta Bižas ezerā viņi baidās iet. Iet no cita krasta. Bet vietējie puiši man piezvana. Citā ezera krastā dzīvo tāds vecs, sprigans vecticībnieku vīriņš. Viņam 90 gadu, viņš nezina, kā piezvanīt citas nopietnas situācijas gadījumā, bet, kā piezvanīt vides inspektoram, to viņš noteikti zina. Tā tos nelegālos te dzenājam."

Auziņš uzskata, ka uzņēmējdarbības iespējas Nacionālajā parkā vajadzētu vairāk uzsvērt un attīstīt. "Vajadzētu nopietni ķerties tai lietai klāt. Te būtu kur palikt arī ārzemju viesiem ar kemperiem, un interesanta nodarbe būtu no rītiem agri putnus pavērot. Tas vien ir ko vērts! Bet tūristiem te ir par maz informācijas. Nav arī atbilstošas infrastruktūras. Ceļotājiem ar kemperiem vajadzīgs stāvlaukums, dušas iespējas, tualete. Jā, tas prasa ieguldījumus, taču viss nav jādara vienam uzņēmējam, arī pašvaldībām būtu jāiesaistās – tām taču pieder 10, 15 metru no ezera malas," norāda Elmārs un piebilst: "Es varētu īrēt no pašvaldības krastu pie ūdenstilpes. To sakārtot un, likumīgi ievērojot stingros noteikumus, darboties tālāk. Piemēram, četros no rīta ar laiviņu ezerā tūristam rādīt putnus. Tālāk tūristu varētu nosūtīt uz kādu no muzejiem. Tad pie kāda no zivju vīriem. Visiem būtu jāstrādā vienotā tūrisma plūsmas ķēdē."


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.​

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena