Ik gadu šo trīs kilometrus garo taku turp un atpakaļ izstaigā ap 12 tūkstošiem ekskursantu – apmēram puse esot rīdzinieki, otra puse – viesi no pārējās Latvijas, savukārt kādi 8% Mazsalacas viesu esot ceļotāji no Igaunijas. Vietējie iedzīvotāji te dodas pastaigās ar suņiem, un – kaut arī šis maršruts bieži izvietoto stāvo kāpņu dēļ nav gluži piemērots raitam velobraucienam – pa asfaltēto ceļa daļu te brauc arī velosipēdisti.
Jāteic, Skaņākalna parks ir pirmais starp Vides Dienas apmeklētajiem Latvijas dabas parkiem, kur, kā norāda Valdis Kampuss, informācijas stends nav huligānu roku skarts jau veselus četrus gadus! Salīdzinot, piemēram, ar dabas parkiem Kurzemē, jo īpaši Liepājas pusē, kur Dabas aizsardzības pārvalde izdemolētos informācijas stendus spiesta mainīt trīs četras reizes gadā, situācija Salacas reģionā ir mierīga. Kampuss uzskata, ka ar demolēšanu parasti nodarbojoties vietējie iedzīvotāji, tāpēc svarīgākais, kas jāpaveic dabas parkos, – vides vērtību uzturēšanā jāiesaista sava, vietējā jauno cilvēku sabiedrība.
Velnu vīra darbi
Skaņākalna parka apmeklējumu Kampuss iesaka sākt ar kultūrmantojuma izpēti Valtenberģu muižā pašā Mazsalacā. No Mazsalacas uz muižu ved skaista liepu, kļavu un ozolu aleja, turklāt dažas alejas liepas te sasniegušas dižkoka statusu. Muižā, kurā savulaik bijusi skola, tagad izvietots Mazsalacas novada muzejs, tajā pašlaik skatāmas sešas gan atšķirīgas paaudzes, gan dažādas interešu grupas apvienojošas ekspozīcijas.
Viena no muzeja pamatvērtībām ir Valtera Hirtes (1913–1983) pilsētai dāvātā koka skulptūru kolekcija – kokgriezēja veikums mūža 70 gados. Pārsteidzoši, ko spējis paveikt vietējais mežstrādnieks – vīrs ar četru ziemu izglītību un dabas dotu talantu! Savulaik viņš strādājis arī vietējā pajūgu piederumu rūpnīcā. Pavisam meistars radījis ap 450 skulptūrām, tās veidotas no visiem Latvijā sastopamajiem kokiem, bet vairākas arī no tūkstošgadīgā Tūteres ozola, kurš sagāzies 1967. gadā. Katrai skulptūrai dots nosaukums, par katru ir savs stāsts, un 179 no visiem koka veidojumiem ir velni – tāpēc Valteru Hirti arī iesaukuši par Velnu vīru.
Muzeja direktore Vija Rozenberga zina gan velnu, gan citu kokā izgrebto personāžu stāstus. "Kāpēc velniņu ir tik daudz? Jo cilvēks jau nedara nerātnības, mūsu vietā tās izdara kāds cits. Vainīgo atrodam – un atkal turpinām," paironizē muzeja direktore.
Te ir Skopuļi, Mīļā māte, Velns Pīpmanis, 13. algas velns. "Kādreiz taču bija 13. alga, meistars Hirte teica, ka tā ir velna duča alga. Skulptūrā tā parādīta kā velns ar iežmiegtu asti un tajā paslēptu pudeli – cik viegli 13. alga nāca, tik viegli daudziem aizgāja," skulptūras ideju atklāj Rozenberga. Savukārt skulptūra Divi meistari, kur viens no meistariem mazs un apaļīgs – kā pats Valters Hirte –, bet otrs garš un tievs – nešpetns, ar lielāku teikšanu, tāds, kāds darbiniekam Hirtem bijis rūpnīcas priekšnieks –, atklāj citu dzīves patiesību. Proti, Hirte retoriski vaicājis: kur tā meistarība lielāka – vai garajā, tukšajā augumā vai tomēr dzīvē padarītajos darbos? Tomēr padarītajā – uzskatījis kokgriezējs Hirte.
Igaunijas populārākā upe
Tālāk dodamies uz Salacas pusi. Vairāk nekā sešus tūkstošus hektāru plašais dabas parks Salacas ieleja sākas pie Mazsalacas dzelzceļa tilta un stiepjas līdz pat Salacgrīvai.
Salaca ir ceturtā produktīvākā Baltijas lašu nārsta upe visā Baltijas jūras baseinā un piektā garākā (95 km) Latvijas upe, kas iztek no Burtnieku ezera ziemeļrietumu gala. Ar stāvajiem smilšakmens atsegumiem un alām, ar nozīmīgiem aizsargājamiem ģeoloģiskajiem pieminekļiem Salacas apkārtne ir viena no krāšņākajām Latvijas vietām. Gar upes krastiem daudz sāngravu, avotu, dižakmeņu un dižkoku. Skaņākalna parkā apskatāmas vairākas savdabīgas priedes, kuru vecums, kā lēš Kampuss, varētu būt ap 270 gadiem. Populārākā ir Vilkaču priede – pakāpeniski nobrūkot irdenajam smilšu slānim, kuru pavasaros aiznes palu ūdeņi, atsegušās priežu saknes pusotra metra augstumā izveidojušas lielus sakņu lokus. Tautas ticējums vēsta, ka tam, kurš spējis iziet cauri Vilkaču priedes saknēm, nelaime vairs nespējot kaitēt.
Kādreiz Skaņaiskalns tūristus piesaistīja ar Kurbada teikas noskaņām, tagad te gar upi izveidota Putnu taka ar septiņu kokā izgrebtu putnu ekspozīciju. Daļa putnu skulptūru ir kustīgas, tajās var izjust to, kā ir sēdēt putna mugurā, vai pamēģināt bezdelīgas lidojumu. "Dabas parka Salacas ieleja plānos perspektīvā iecerēts izveidot 80 kilometru garu dabas taku gar Salacu līdz pat Salacgrīvai, bet no saimnieciskā viedokļa to uzturēt nav reāli," uzskata Kampuss.
Tomēr, par spīti lielajam apmeklētāju skaitam nupat dabu piemeklējušajā lapkritī, Skaņākalna parks ir tīrs un nepiegružots. Arī apstāklis, ka Salaca ir viena no laivošanas top upēm, problēmu ar laivotāju atstātajiem sadzīves atkritumiem šeit nav saasinājis. Starp citu, kā stāsta Kampuss, Salaca esot arī Igaunijas ūdenstūristu vidū populārākā ūdenstūrisma upe! Vasarā igauņu laivotāji te ieceļo regulāri – viņiem ir izstrādāts vienas dienas 15 kilometru garš laivošanas maršruts. "Vēl piedāvājam līdz Ramatas upei 15 kilometru aizbraukt ar laivu un pēc tam kājām pa taku nākt atpakaļ – tad dabas parka ainaviskais redzējums būs cits, bet reāli dzīvē ne visiem gribas pēc laivu brauciena doties pārgājienā kājām," novērojis Kampuss.
Mērķis – saudzēt vērtības
Skaņākalna parka infrastruktūru Mazsalacas novadā visnotaļ cenšas pielāgot tūristu ieinteresēšanai. Taujāts par antropogēno slodzi, Kampuss min populārās Dauģēnu klintis, ko savulaik vides speciālisti lūguši sargāt no tūristu acīm, jo tajās mīt sikspārņi, kurus nav vēlams traucēt.
"Dauģēnu klintis ir garākais dabiskais alu labirints Latvijā, bet cilvēkiem tajā nevajadzētu atrasties, ne tikai sikspārņu dēļ. Arī tā iemesla dēļ, ka pirmajā kambarī jau izveidojies iegruvums – kādreiz griesti bija četru metru, tagad jau izgruvuši sešu metru augstumā. Kurā dienā tas var sagrūt, mēs nevaram prognozēt," brīdina Kampuss.
Domes pārstāvis uzskata – alu slēgšana nav risinājums tādiem tūristiem, kas objektā centīsies iekļūt tik un tā.
"Tāpat man aizrāda par parku – nevarot jau zināt, ko vakaros katrs te dara, tāpēc piekļuvi šai teritorijai vajadzētu slēgt, bet kādēļ slēgt dabas parka teritoriju? Cilvēkiem jāmāca dzīvot. Turklāt tās lielākās ļaunprātības tomēr notiek pilsētas centrā, kad vietējiem gribas izrādīties. Parasti cilvēki nedodas pasaulē, lai apzināti citviet piemēslotu apkārtni. Kurš normāls tūrists gribēs radīt nepatikšanas, kaut ko apgāžot, salaužot? Ja teritorija ir tīra, normālam cilvēkam tajā arī negribēsies neko nomest," novērojumos dalās Kampuss un turpina: "Mēslo parasti tuvāk savai dzīvesvietai. Tādēļ svarīgākais ir strādāt ar vietējo jaunatni. Katru gadu organizējam Meža dienas, uz tām aicinot skolas 7. klasi – pusaudžiem 15 gadu ir tas piemērotākais vecums šādiem pasākumiem. Kopā ar vides speciālistiem izstāstām, kas dabas parkā ir vērtīgs, kādi dabas procesi te notiek, un lielākā daļa jauniešu saprot, ka nedrīkst smilšakmeni kašāt ar pirkstu. Meža dienas ir informatīvs pasākums, kurā ir darba elementi, kārtīgas pusdienas, tad bērniem kopīgs, interesants atpakaļceļš, kas paliek atmiņā. Līdz ar to atmiņā paliek arī parka vērtība. Vismaz lielākajai daļai."
Kampuss neslēpj – saglabāt smilšakmens atsegumus ir dabas parka teritorijas un arī Skaņākalna parka lielākais izaicinājums. Viņš norāda uz Eņģeļu alu, kuras labajā «spārnā», nišā saredzams atšķēlies stabs: "Pirms gadiem desmit tas bija divreiz augstāks. Kājāmgājēji tūristi gan tam klāt netiek, bet ūdenstūristi piestāj un aiziet līdz alai, un ar pirkstu ko ieskrāpē, bet žogu te nevaram novilkt."
Mazsalacas novada domes pārstāvis min gadījumu pirms vairākiem gadiem – kāda meitene no Salacas pretējā krasta bija nofotografējusi jaunieti, kurš enerģiski skrāpē un drupina Eņģeļu alas atsegumu. Šī fotogrāfija pēc pāris dienām tika ievietota sociālajos tīklos, un Kampusam tika prasīts komentārs. "Būtu man zvanījuši uzreiz! Parka telefons informācijas laukos ir pieejams – 26429500. Mēs noteikti būtu ieradušies un šo kaitnieku aizturējuši. Aiz restēm ielikt viņu nevaram, bet varam izskaidrot, kā te jāuzvedas. Arī protokolu varam sastādīt, taču tas nav mūsu mērķis. Mērķis ir pastāvēt tā, lai tūristi iespējami mazāk atstātu pēdas dabas parka teritorijā," uzsver Mazsalacas novada pašvaldības nekustamā īpašuma nodaļas vadītājs Kampuss.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.