Dabas aizsardzībai un vides saglabāšanas pasākumu ieviešanai ir svarīgi ne tikai ekonomiskie instrumenti, jo mums var būt pieeja finanšu līdzekļiem, lieliskas idejas un konkurētspējīgu projektu rakstītprasme, taču bez cilvēkiem, kam dabas vērtību uzturēšana ir sirds darbs, kurā darba stundas netiek skaitītas, attīstība un ideju īstenošana reālajā dzīvē var noplakt kā pirmais sniegs.
Pasaulē ir daudz spilgtu personību, kam dabas aizsardzība ir aicinājums un dzīvesveids, taču arī Latvijā šādu cilvēku netrūkst. "Man šis darbs patīk," tik lakoniski par savu aicinājumu izsakās Jānis Andrušaitis. Pašlaik Latvijas Dabas fonds (LDF) realizē projektu GrassLIFE, kura mērķis ir dabisko pļavu atjaunošana Latvijā. Kopš projekta uzsākšanas 2017. gada nogalē Jānis Andrušaitis ir projekta ietvaros izveidotā mobilā ganāmpulka koordinators un vada ganāmpulka darbību visā Latvijā Natura 2000 teritorijās ar Eiropas Savienības (ES) nozīmes zālāju biotopiem. Mobilā ganāmpulka koordinators – varbūt kādam tas izklausās pēc biroja darba. Taču, lai gan dažs lopiņš ganāmpulkā ir aprīkots arī ar raidītāju un tā atrašanās vietu ir iespējams noteikt attālināti, patiesībā tas ir vesternu kovboja, reindžera vai, latviskā izpratnē, ganiņa darbs, līdzīgs tam, ko ataino filmās, tikai reālajā dzīvē mazāk romantisks. Toties pilnu atdevi paģērošs.
Latvijas mobilajā ganāmpulkā ir Skotijā izveidotās Galovejas šķirnes govis un pie Volgas upes selekcionētās Romanovas šķirnes aitas. Tā kā dabisko pļavu Latvijā palicis ļoti maz, šī ganāmpulka uzdevums ir noganīt un atjaunot tās dabiskās pļavas, kuras ir grūti pieejamas vai kādu citu iemeslu dēļ pašlaik netiek apsaimniekotas.
Ar praktisko saprašanu
Ar Jāni Andrušaiti tiekamies mobilā ganāmpulka pastāvīgajā mītnesvietnē Līgatnes pagastā. Gailīšu saimniecību Jānis iegādājies jau pirms daudziem gadiem, bet kā piemērotu mobilā ganāmpulka bāzesvietai atzinis, kad pati ideja vēl tikusi auklēta. Pašlaik, decembra sākumā, āra aplokā ganās visnotaļ simpātiskie, pinkainie bezragu liellopi, savukārt aitas pilnām mutēm barojas jaunuzceltajā siena angārā. "Viss vēl ir procesā, darāmā te ir daudz," saka Jānis.
Izrādās, viņš ir dzimis rīdzinieks, izaudzis, tā teikt, uz bruģa: "Biju absolūts Rīgas puika, līdz prātā kaut kas noklikšķēja un es aizgāju uz mežu," teic Jānis. Tiesa, Jāņa dzimtā ir daudz biologu. Jāņa tēvs Gunārs Andrušaitis bija Bioloģijas institūta direktors, Latvijas Sarkanās grāmatas galvenais redaktors, taču pēc karjeras zinātnē Jānis nav alcis, gribējies praktisku darbu. Pabeidzis Aizupes meža tehnikumu, izmācījies par mežinieku. Viņa vienīgā ilgstošā darba vieta bija Gaujas Nacionālais parks, kurā viņš nokļuvis pēc dienesta armijā 21 gada vecumā. Jānis stāsta: "Ar draugu laivojām pa Gauju, un es iedomājos, ka te varētu strādāt. Atnācu pie direktora, parunāju un viņš mani ar aizdomām pieņēma – es taču biju pilsētnieks, Rīgas puika! Pirmo mēnesi gan pie Gūtmaņalas grābu zāli, kamēr atbrīvojās mežsarga vieta."
Sirdī Jānis joprojām ir Gaujas Nacionālā parka patriots, pēc reorganizācijas strādājis arī Līgatnes dabas takās, bet tad sācies dažādu projektu laiks. Taujāts, kas šajā jomā ir svarīgākais – fundamentāla zināšanu bāze vai mīlestība pret dabu –, Jānis teic, ka viņam darbs vienmēr bijis saistīts "ar praktisko saprašanu". "Arī būdams mežsargs, skatījos, kā to mežu vajadzētu kopt, kā praktiski aizsargāt dabu," paskaidro mežinieks.
Izaicinājums ar projektu GrassLIFE, kura daļa ir mobilais ganāmpulks un ko sākuši īstenot 2017. gadā, bijis ļoti liels: "Ik dienu vilcienā vai mašīnā braucu uz Rīgu, kas man ļoti nepatika, un pa ceļam mēģināju izdomāt, kā tas viss notiks, kā būs." Latvijas Dabas fonda ekspertu domās šī ideja dzīvojusi jau gadus desmit. Skandināvijas pieredze liecināja, ka to visu iespējams īstenot arī Latvijā, un mūsu biologi tam nopietni pievērsās. "Darbojoties projekta For-Rest ietvaros, satikos ar bioloģiskās daudzveidības ekspertu, biologu Viesturu Lārmani, izstāstīju, ka es būtu ar mieru šo ideju attīstīt. Tā viss saslēdzās," stāsta Jānis Andrušaitis.
Kad ideja noformulēta, jāuzraksta projekts un, kā atzīst LDF komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa, LDF var būt gandarīti, ka līdzšinējās pieteikšanās LIFE projektu finansējumam bijušas veiksmīgas: "Ideju var īstenot, ja uzrakstām labu projektu, kurā varam parādīt, ko īstenosim, kā to sasniegsim un kā ar ilgstošu ietekmi ieguldīsim ES līdzekļus, jo svarīgi, lai tas atbilstu ES mērķim. LIFE īsteno tos projektus, kas ir svarīgi Eiropas mērogā kopumā, un zālāji Eiropā ir svarīgi. Šis mūsu projekts ieguva augstu novērtējumu lielā konkurencē. Tas arī veidojās, balstoties uz sadarbību ar 12 partneriem – zemnieku saimniecībām visā Latvijā."
Tikai bez ragiem!
Projektam sākoties, tika izsludināts iepirkuma konkurss par ganāmpulka iegādi. Lopiņi tika meklēti gan Latvijā, gan Igaunijā. Jānis smej, atceroties savu iepriekšējo lopkopja pieredzi, kad pārcēlies saimniekot Gailīšos: "Te atnācu ar divām govīm, kas man nedeva pienu, tā man beidzās pienkopība. Man dzīvē ir bijuši visādi posmi, savulaik esmu pievērsies arī cūkkopībai. Zeme te ir visriņķī un ar krūmiem to nedrīkst aizaudzēt un, kad sākās platību maksājumi, sāku ar dažām aitām. Eksperimenti bijuši visādi, kā jau kārtīgam latvietim. Bijušas veiksmes un neveiksmes. Kad attīstījās doma par šo projektu, radās ideja par kazām mobilajā ganāmpulkā, jo tās nograuž krūmus, apēd to, ko neapēd liellops un aita."
Jānis eksperimentējis ar 13 kazām. Sākumā domājis, ka iežogos lopus, bet iznācis tā, "ka jāiežogo kaimiņi". "Kaza ir gudrs dzīvnieks, kas neturas iežogojumā, un sapratu, ka tādā veidā, kā mobilais ganāmpulks strādā pašlaik, man būs vairāk kreņķu nekā ieguvumu. Tāds ganāmpulks būs pārāk mobils," sirsnīgi smej Jānis un ar humoru ilustrē kazu pulciņa darbus un nedarbus Gailīšos: "Tās gāja pāri visam, vienīgā vieta, kur nebija tikušas – uz sievas mašīnas jumta. Siltumnīcai bija vienkārši cauri izgājušas tā, ka plēvē pat redzama kazas pārvietošanās – ķermeņa kontūra ar ragiem un ģīmīti. Tomāti gan nebija garšojuši."
Projektā bija paredzēts iegādāties 60 liellopu un 250 aitu, bet pēc šīs pirmās sezonas vēl tiek lēsts, kādai vajadzētu būt ganāmpulka sastāva optimālai proporcijai. Galovejas šķirnes govis izvēlētas tāpēc, ka tās ir izturīgas un piemērotas ganībām dažādas kvalitātes zālājos. Lopiņi ir augumā nelieli, turklāt bez ragiem. "Tā kā esmu Rīgas puika, nevis laucinieks, man nepatīk govis ar ragiem," ironizē Jānis, bet tad nopietni paskaidro, ka šīs dzīvnieka eksterjera daļas trūkums būtiski atvieglo transportēšanu. Mazprasīgā Galovejas šķirne jau vēsturiski pielāgojusies dzīvei aizaugušās vietās, un ziemā dzīvniekiem nav jānodrošina jumts virs galvas. Šie faktori arī noteikuši šķirnes izvēli. Romanovas šķirnes aitas gan izrādījušās brīvdomīgākas, nekā tas raksturīgi vietējām Latvijas tumšgalvēm.
Kopumā projekta ietvaros ar mobilā ganāmpulka palīdzību paredzēts atjaunot 600 hektāru lielu dabisko pļavu. Pirmajā sezonā ganāmpulks, sadalīts pa grupām, vienlaikus ganījies Gaujas Nacionālā parka teritorijā, pie Jelgavas – Lielupes palienē un Ziemeļgaujā pie Valkas. Piemēram, septiņus hektārus pie Zvārtes ieža ganījuši nepilnu mēnesi. Šovasar sausuma dēļ zālāji bijuši nabadzīgāki, lopiņi tos ātri apēduši, tāpēc bijis ātri jādomā, kā tos sadalīt, pārvietot uz nākamajām platībām. Vienā no pļavām lopu dzirdināšanai trūcis ūdens, tas bijis jāpieved klāt. Savukārt pašu lopiņu transportēšana pa Latviju notikusi ar traktoru un piekabi, kurā var ievietot 15 liellopu un vēl aitas. Tas taču ir tik lēns transportlīdzeklis! Taču ļoti nepieciešams platībās, kurām grūti piekļūt ar transportu. "Tā mēs ceļojām. No Līgatnes līdz Valkai aizbraukt – tās ir četrarpus stundas," pastāsta Jānis. Ceļojums no Jelgavas līdz Zvārtavai savukārt ildzis astoņas stundas – pēc priekšrakstiem tik garu laiku ceļā drīkst pārvietot lopiņus, bet turpmāk tik garus pārbraucienus mobilā ganāmpulka koordinators vairs neplāno, tas esot grūti un neekonomiski.
Simtgades govs
Ir tveicīga aizvadītās vasaras diena. Mobilā ganāmpulka reindžera rīts sākas teltī vai piekabē. Kāpēc ne ceļojošajā vagoniņā? "Mums jau ir lopu pārvadāšanas piekabes – kas tad to visu vilks?" atkal smej Jānis. Lielu daļu laika ar kolēģi Jāni Robiņu abi dzīvojuši teltī, jo darba pie aplokiem, kuri jānoņem un atkal jāuzliek, lopiem pārvietojoties pat 20 hektāru platībā, bijis daudz un attālumi līdz mājām palieli. Šķiet – īsta romantika ar miglainiem rītiem un vēliem vakariem pie ugunskura! "Karstuma dēļ tā jau vairs nelikās romantika. Un tomēr man tā ir romantika, kaut arī brīžiem vakaros vairs negribējās ne ugunskuru kurināt, ne desu cept. Vienu vakaru, sēžot pie telts, kolēģis Jānis – arī rīdzinieks, kura hobijs saistās ar zirgiem, – teica, ka tik daudz pie dabas viņš tomēr nav bijis. Kad meklēju sev kolēģi, Jānim arī nebiju uzbūris, ka tik ļoti būs jābūt pie dabas," saka Jānis Andrušaitis. Viņš atzīst, ka kolēģa Jāņa atrašana esot milzīga veiksme: "Viņš arī neskaita laiku, pavadīto darbā, kaut gan pašam ir jauna ģimene un mazs bērniņš. Gan tehnika viņam patīk, gan par dzīvniekiem rūpējas. Starp citu, toreiz, braukājot uz Rīgu, stipri piedomāju, kur dabūšu sev pārinieku. Uzrunāju citu cilvēku un viņš pateica – nē. Domāju, nu ir cauri. Jo saimniecībā nekad nevar zināt, kurā brīdī kādu darbu vajadzēs darīt – varbūt tas būs nakts vidū. Jānis ir atradums!"
LDF patlaban esot arvien vairāk gados jaunu cilvēku, kas iesaistījušies dažādos projektos. "Viņi nāk un to dara ar lielu enerģiju un jaudu, bet dabas eksperti biežāk ir tie, kuri par dabu interesējas kopš bērnības," novērojusi Liene Brizga-Kalniņa.
Jānis Andrušaitis piebilst: "Ir dažādi, bet klikšķim jābūt. Bieži šādas sarunas neraisās, tomēr brīžiem mūs par tādiem trakajiem uzskata. Es... Man patīk. Arī tad, ja ir grūti." Viņš atminas spilgtu šīs vasaras atgadījumu, kas saistās ar kādam lopiņam piešķirtu iesauku – Simtgades govs. Šai golovejietei daba patiesi piešķīrusi tumšsarkanā un baltā krāsojumu pāri ķermenim vertikālās, proporcionāli sadalītās sarkanā un baltā svītrās. Šovasar ganāmpulkā bijušas 14 govis, kurām bija jāpiedzimst teļiem. Starp tām bijusi arī Simtgades govs – Igaunijā iegādāta potenciāli grūsna, mazliet nervoza gotiņa ar tai piešķirtu oficiālo vārdu – Skaistā Diena (Pretty Day). Taču teļu skaistule nav laidusi pasaulē. Jānis domājis – būs vien tā gotiņa jāpārdod. Tad reiz ganāmpulks bija jātransportē pāri 15 metru platai upei pie Zvārtes ieža. Pirmoreiz dzīvē pāri upei vispirms devušās pieaugušās govis, pēc tam pārvešanai atvestas citas grupas un tad teļi. Otrā krastā jau aplokā esošās govis, padzirdējušas teļu ierašanos, strauji devušās atpakaļ pretī sīkaļām. "Viņas visas nostājās vienā rindā pie upes un skaļi māva. Tas tikai bija skats, kā viņi satikās upes vidū, kā govis turpat zīdīja savus teļus, tad smuki pagriezās un kopā devās uz aploku," stāsta Jānis. Bet tas esot tikai ievads. Ganāmpulku atpakaļ vedot, viens teliņš nomaldījies. Jānis noslēdz šo stāstu: "Visi lopi jau bija šķērsojuši upi, kad Skaistā Diena apgriezās, pārgāja atpakaļ pāri upei un "parunājās" ar nomaldījušos teļu. Teļš piespiedās Skaistajai Dienai, viņa pārveda viņu pāri un abi atnāca uz traktoru. Tas bija aizkustinoši! Tas bija vienreizēji!"
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
tūkstošiem
Es