Meža pētīšanas stacija ir Latvijas valsts Mežzinātnes institūta (LVMI) Silava un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) dibināta publiska aģentūra, kuras uzdevums ir apsaimniekot valsts zinātniskās izpētes mežus pētījumu veikšanai, tāpat arī ilglaicīgu zinātniskās izpētes objektu, vides un meža monitoringa objektu ierīkošanai un uzturēšanai, kā arī mācību prakses un tālākizglītības atbalstam meža nozares izglītības jomā.
Stacijas administrācija atrodas Madonas novada Kalsnavas pagasta Jaunkalsnavā. Tās pakļautībā ir trīs informācijas centri Kalsnavā, Jelgavā un Smiltenē, kā arī Meža sēklu kontroles laboratorija. Informācijas centru apsaimniekošanā esošie valsts zinātniskās izpētes meži pēc to atrašanās vietas veido septiņus tā dēvētos mežu novadus – Kalsnavas, Jelgavas, Auces, Šķēdes, Rucavas, Mežoles un Taurenes.
Rada saskares punktu
Meža pētīšanas stacijas virsuzdevums ir veidot saskares punktu zinātnei un meža izglītībai, radīt iespējas un vietu, kur zinātniekiem pārbaudīt savas hipotēzes praksē. Valsts šādām specifiskām vajadzībām piešķīrusi 28,5 tūkstošus hektāru gandrīz visā Latvijas teritorijā. "Tā tas veidojies vēsturiski, jo līdzīgas meža pētīšanas stacijas, kā varam spriest pēc nosaukuma, darbojušās jau sen. 1923. gadā Latvijā Meža pētīšanas stacija jau bija strukturēta organizācija ar līdzīgām funkcijām, papildus ietverot gan meža dienesta darbību, gan mežrūpniecisko saimniecību un arī atbalstot zinātni. Padomju laikā stacijas darbība bija vairāk saistīta ar ražošanu, savukārt tagad esam publiska aģentūra, samērā patstāvīga, autonoma iestāde, kas apsaimnieko mežus, uztur infrastruktūru," vēsturi izklāsta M. Līdums.
Praksē zinātnieku un mežinieku sadarbība izpaužas kā zinātniskās izpētes interešu un vajadzību paušana lēmējvarai jeb uzraudzības padomei, kuras sastāvā ir Zemkopības ministrijas, Silavas un LLU Meža fakultātes pārstāvji. Apstiprinātā meža apsaimniekošanas plāna formā zinātnieku vajadzības tiek darītas zināmas Meža izpētes stacijai, kura atbild par to nodrošināšanu. "Latvijā darbojas, piemēram, meža selekcijas programma, kurā pēta, kā atlasīti kociņi – priedes, bērzi, egles – uzvedas dabā, mežā, parādot, kāds ir šo koku genofonds," skaidro M. Līdums.
Taujāts, vai šādu pētījumu pamatā ir ekonomiskas intereses, stacijas direktors norāda: "Ekonomisko atdevi zinātnei un izglītībai nevar tik viegli ielikt eiro rāmītī. Ir dažādi pieņēmumi, cik tautsaimniecībā dod viens zinātnē un izglītībā ieguldīts eiro – no trīs līdz 23 eiro, bet tie visi ir pieņēmumi. Skaidrs, ka ilgtermiņā gan izglītība, gan zinātne sniedz ekonomisko devumu. Šajā konkrētajā gadījumā, apsaimniekojot zinātniskās izpētes mežus, mums jāplāno darbs tā, lai nodrošinātu līdzekļus zinātnes un izglītības atbalstam. Nekādu "injekciju no ārpuses" mums nav, un visi mūsu finanšu līdzekļi tiek veltīti šim konkrētajam mērķim."
Ekonomisko atdevi zinātnei un izglītībai nevar tik viegli ielikt eiro rāmītī. Ir dažādi pieņēmumi, cik tautsaimniecībā dod viens zinatnē un izglītībā ieguldīts eiro - no trīs līdz 23 eiro, bet tie visi ir pieņēmumi.
Mežzinātnē izpētes virzienu ir daudz, joma plaša, sākot ar selekciju, kurai Latvijā ir gara vēsture. Līdz ar to mežinieki iegūst klimata pārmaiņām adaptīvu stādāmo materiālu, bet ir arī virziens, kas vairāk vērsts uz klimata pārmaiņu ietekmes vērtēšanu. Tomēr, kā teic M. Līdums, mežzinātnē necenšas nodalīt vairāk vai mazāk galveno pētniecisko virzienu: "Ir kaut kas, kas šķiet absolūts sīkums, bet tas ir unikāls. Piemēram, saistībā ar Latviju visvairāk citētais temats ir lielo plēsēju vēderā dzīvojošie parazīti. Tie ir unikāli pētījumi, kas notiek tikai pie mums un nekur citur pasaulē. Kā lai nosaka, cik lielā mērā tie ir galvenie? Faktiski pieprasījums nozarē nosaka, kā šie pētījumu virzieni attīstās. Līdz mūsu atbalstam nonāk nozarē vairāk pieprasītais."
Tautsaimniecības pamatakmens
Kā vienu no vairāk pieprasītajiem pētījumu virzieniem M. Līdums min klimata pārmaiņām adaptīvu mežsaimniecību un selekciju, lai iegūtu kvalitatīvākos un ātraudzīgākos kociņus. Šiem pētījumiem nepieciešamas arī lielākas platības. "Latvijas mežsaimniecības mērķis ir koksnes audzēšana un tās kā atjaunojama resursa izmantošana. Tas ir visas mūsu tautsaimniecības pamatakmens. Citās valstīs mežsaimniecībai uz tautsaimniecību ir niecīga ietekme, un mežs kalpo citiem mērķiem – tikai rekreācijai vai rezervātu veidošanai. Piemēram, Lielbritānijā mežs ir vai nu aizsargājams, vai tīra plantācija, kur rindās kā zaldāti sastādītas ātraudzīgās Sitkas egles. Mēs mēģinām mežsaimniecību attīstīt tā, ka tā ir gan produktīva, gan ekoloģiski pašpietiekama," uzsver M. Līdums.
Meža pētīšanas stacijas direktors neslēpj – bieži vien mežsaimniecība kā finansiāli ietekmīga un tautsaimniecībai svarīga nozare konfrontē ar dabas aizsardzību, ko nevar kvantitatīvi novērtēt, jo tā nav ražojoša un tirgojoša nozare, turklāt liela daļa tajā iesaistīto ir nevalstiskās organizācijas. "Mežsaimnieki cenšas norādīt, ka, pašiem strādājot šajā nozarē un gūstot tās resursus, nav intereses mežu iznīcināt, šo labumu noplicināt, bet reizēm ir grūti ar faktiem oponēt pret emocionāliem apgalvojumiem, jo tās emocijas vienmēr ir "garšīgākas" un lipīgākas," novērojis M. Līdums.
Bieži vien mežsaimniecība kā finansiāli ietekmīga un tausaimniecībai svarīga nozare konfrontē ar dabas aizsardzību, ko nevar kvantitatīvi novērtēt.
Taujāts, kāds ir viņa viedoklis par faktu, ka Somijā valsts simtgadei zemju īpašnieki aicināti purvus un mežus ziedot aizsargājamo teritoriju veidošanai, stacijas direktors atzīst, ka valstij vienmēr jāpriecājas, ja tās iedzīvotāji tai kaut ko dāvina, tas jāņem pretī un jācenšas apsaimniekot. "Pie mums, salīdzinot ar Somiju, meža īpašnieks tāpat jau daudz dod sabiedrībai, ekosistēmai un valstij, par to nesaņemot materiālu atlīdzību, – viens saņem morālu gandarījumu, cits jūtas nokaitināts. Somijā, piemēram, nav noteikts mežu ciršanas vecums, viņi ir pilnīgi brīvi savos lēmumos, un jebko, ko valsts vēlas no meža īpašnieka iegūt, tā ir spiesta nopirkt, respektīvi, kompensēt jebkādus ierobežojumus," atzīst M. Līdums un turpina: "Latvijā mežu jomā reizēm ir tā, ka meža īpašnieks izaudzējis «rudzu druvu», bet atbrauc kāds, kurš apgalvo, ka tas vajadzīgs sabiedrībai, nopļauj strīpu un aizbrauc ar graudiem. Tas tā, tēlaini un sakāpināti runājot, bet pašlaik likumdošana un sabiedrības daļas spiediens daudz ko meža īpašniekiem liek darīt bez finansiālas atlīdzības. Varbūt tas arī ir nākotnes risinājums, lai lēnā garā virzītos uz brīvprātības principa pusi. Ar laiku attīstot un izskaidrojot, tas varētu izveidoties kā brīvprātīgs process. Svarīgi, lai tas nav dabas aizsardzības kā biznesa projekts. No tā meža īpašnieki baidās visvairāk."
Ir arī kārklu dārzs
Ar Meža pētīšanas stacijas direktora vietnieku Uvi Dambergu un Kalsnavas informācijas centra vadītāju Jāni Putnu dodamies mežā apskatīties, kā notiek priežu stādīšanas darbi. Kalsnavas stacija apsaimnieko aptuveni 7000 hektāru platību un šīs pētīšanas stacijas mežus nosacīti var iedalīt divās lielākās kategorijās – vieni, kuros Silava veic zinātniskos pētījumus, otri, kuriem nav zinātniskā statusa, – tos apsaimnieko pēc tradicionālās mežsaimniecības metodes.
Pa ceļam apskatām zinātnieku ierīkoto kārklu dārzu, no kurienes Latvijā ņem stādmateriālu spraudeņu veidošanai un tālākai pavairošanai. "Šeit ir atlasīti dažādi kloni – ir mūsu vietējie, bet ir savesti arī no dažādām Eiropas valstīm, piemēram, Itālijas. Zinātnieki pēta, kuri no kokiem ir produktīvākie, ar lielāku pieaugumu un lielāku krāju, kuri labāk pārcieš salu – tie paredzēti biomasas veidošanai," paskaidro U. Dambergs. Tā saucamais kārklu mātes dārzs ir izveidots pērn. Stādīšanas darbi stacijās sākas pavasarī, atkarībā no laikapstākļiem un reģiona. Kalsnavā šogad tie uzsākti aprīļa vidū, bet pie Talsiem vai Liepājas stādījuši jau aprīļa sākumā.
Meža pētīšanas stacijas pārstāvji lēš, ka vienā dienā, dūšīgi strādājot, divi darbinieki var sastādīt līdz divarpus tūkstošiem stādiņu – apmēram hektāru plašu teritoriju. Kokus iepriekš ar frēzi sagatavotā augsnē iestrādā ar tā saucamajiem stādīšanas stobriem – to iesprauž zemē kā mazu lāpstiņu, augšgalā ieslidina mazu priedīti, stobru izvelk un stādiņu piemin zemē ar kāju. Tās priedītes, ko redzam stādām Kalsnavā, ir viengadīgas – no sakrustotām sēklām iepriekšējā pavasarī iesētas speciālās kasetēs, tad audzētas siltumnīcā, bet rudenī izvestas ārā uz pieaudzēšanas poligonu.
Meža pētīšanas stacijas pārstāvji lēš, ka vienā dienā, dūšīgi strādājot, divi darbinieki var sastādīt līdz divarpus tūkstošiem stādiņu - apmēram hektāru plašu teritoriju.
Zinātniskajos mežos stādīšana atšķiras no tradicionālās metodes – augsne te tiek sagatavota ar meža traktoriem taisnās vagās zināmā attālumā. Taisnās rindas nepieciešamas, lai zinātnieki pēc tam varētu atšifrēt savus stādījumus. Katrs kociņš tiek marķēts, tam ir zināma izcelsme un piešķirts numurs.
Pāri Daugavai nevest!
Šopavasar Silavas darbinieki meža pētīšanas stacijās iestādījuši aptuveni 80 tūkstošus priedīšu, vairāk nekā 7000 bērzu stādu. Izrādās, meža stādījumi tiek arī mēsloti – kā novērojuši meža speciālisti, ar pelniem bagātinātā augsnē jaunaudze aug nesalīdzināmi labāk, bet vispār labu efektu varot gūt ar tradicionālajām lauksaimniecības metodēm. Piemēram, kad stādījuši apses, mēslojumam pievienojuši pat vircu.
"Pie mums šeit ir labi redzams, kur mēslošana tikusi veikta, – vidēja vecuma mežs, kas savulaik mēslots joslās, pašlaik, no sāniem raugoties, izskatās kā liels vilnis. Tagad tiek veikti pētījumi gan par slāpekļa, gan arī par kurināmā pārpalikumu – pelnu – kā mēslošanas līdzekļu efektivitāti," stāsta U. Dambergs. Viņš turpina: "Mežsaimniecības zinātne prasa gadiem ilgus selekcijas pārbaudījumus, kuri šeit, Kalsnavā, ir ierīkoti jau no XX gadsimta 60. gadiem. Tajos zinātniskā statusa mežos, kur notiek selekcijas darbi, tiek sakrustoti un, meža vidē tiem augot, kontrolēti divi izcili kādas koku sugas pārstāvji. Pēc vienas atlases veiktas nākamās, un tagad jau varam redzēt pirmos rezultātus."
Vai pilsētniece, kura nolēmusi līdzīgi pastrādāt sava lauku īpašuma mežā, var aprobežoties ar internetā izlasītiem padomiem?
Mēs nonākam pie piecus gadus vecas bērzu jaunaudzes, kas izskatās gluži kā pasakā, tik tīra un izkopta. Naivi vaicāju meža vīriem – vai pilsētniece, kura nolēmusi līdzīgi pastrādāt sava lauku īpašuma mežā, var aprobežoties ar internetā izlasītiem padomiem? "Pašai pareizi iestādīt būs grūti, tāpēc tiek organizētas talkas, kur mežsaimniecības speciālisti sniedz instrukciju – kā stādīt, kur stādīt, cik lieli attālumi jāievēro starp stādvietām," pasmaida U. Dambergs, bet J. Putns smej: "Ja reiz ir stādītas ābelītes, zināšanu pamats jau ir. Tomēr svarīgi ir zināt vairāk par stādāmo materiālu. Arī kokaudzētavās var saņemt nepieciešamo informāciju un izvēlēties selekcionētu, jau atlasītu materiālu – tas būs ātraudzīgāks, produktīvāks, taisnāku stumbru."
U. Dambergs gan norāda – valsts selekcijas programmas ir sadalītas rietumu un austrumu reģionos. Atkarībā no koku sugas pāri Daugavai stādmateriālu tomēr nav ieteicams pārvietot. "Svarīgāk ir "rietumus" nevest uz "austrumiem", kur bargāks klimats. Koks tur būs vārgāks, līdz ar to neiegūsiet tādu efektu, ja koku stādītu tam piemērotā klimatā," piebilst J. Putns.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Sandra