"Papes dabas parks ir unikāla vieta, te vienuviet eksistē daudz dažādu dabas ekosistēmu. Te pilnīgi dabiski, bez cilvēka ietekmes, norisinās visi dabas cikli un procesi. Mēs gribam palīdzēt, lai šis process te saglabājas un attīstās. Tas gan prasa ļoti daudz roku darba, un tam jānorit delikāti," atzīst Latvijā dzīvojošais Nīderlandes dabas fonda ARK pārstāvis zootehniķis Jans van der Veins, kurš 1998. gadā uz Papi atveda pirmos savvaļas zirgus. Pašlaik to skaits pieaudzis vairākkārt, arī tauru govis te lieliski iejutušās.
Teritorijā, kas 2003. gadā veidota, lai aizsargātu ligzdojošos un caurceļojošos putnus, tieši savvaļas zirgi un tauri veic Latvijā reti sastopamo dabisko palieņu pļavu noganīšanas funkciju. Vienam zirgam savvaļā, lai izdzīvotu un barotos, nepieciešami divarpus hektāri teritorijas ar mozaīkveida ainavu. Šo zālēdāju vissenākie priekšteči ir Eiropas savvaļas zirgi tarpani, bet atgriezeniskās selekcijas rezultātā, atlasot tarpanam vislīdzīgākos lauku saimniecību zirgus, kopš XX gadsimta 30. gadiem tie atkal pārtapa par savvaļniekiem, sauktiem par Konik Polski jeb poļu zirgiem.
Kādreiz Papes ezera apkārtnē bija aizaugušas lauksaimniecības zemes, tagad krāšņi plaukst unikāla floras daudzveidība.
Pārtiekot no zāles, krūmiem, niedrēm un koku mizas, lielo savvaļas zālēdāju pēcteči dabiskā veidā gādā par bioloģiski vērtīgu pļavu pastāvēšanu un atklātu dabas ainavu eksistenci.
Šajā Natura 2000 teritorijā var novērot lielu skaitu Eiropā apdraudēto ligzdojošo putnu sugu, arī lielo dumpi (Botaurus stellaris). Kādreiz Latvijas dabas ainavā tas bija ierasts putns, ko XX gadsimta vidū apdraudēt sāka meliorācijas un lauksaimniecības ķimizācijas darbi. Pēdējos trīs gadus Pasaules Dabas fonds veicis ievērojamas investīcijas un pasākumus, lai aizsargātu un saglabātu lielā dumpja dzīvotni. Pašlaik noslēdzas Eiropas Savienības (ES) finansētais Life projekts Lielā dumpja biotopa atjaunošana divos piekrastes ezeros. Viens no tiem ir Papes ezers.
Dzīvība ap niedrāju malām
Lagūnas tipa seklais Papes ezers ir nozīmīga ES Biotopu aizsardzības vieta. Dabas parka teritorijā sastopamas aizsargājamās pelēkās kāpas ar zemu lakstaugu veģetāciju, kaļķaini zāļu purvi ar dižo aslapi, sugām bagātas vilkakūlas pļavas smilšainās augsnēs, molīnijas pļavas uz kaļķainām vai mālainām augsnēm, jūras piekrastes smilts sēkļi, embrionālās kāpas, neskarti augstie purvi, pārejas purvi un slīkšņas, kā arī boreālie meži.
Ilgtspējīgas attīstības kontekstā aizsargājamām teritorijām ir nozīmīga loma ainavu ekoloģijas plānošanā, kā arī sugu aizsardzības programmu īstenošanā, kas bieži savietojams arī ar vietējo iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, norāda Pasaules Dabas fonds. Šīs ir teritorijas, kur pirmām kārtām nodrošināmi dabai raksturīgie procesi un īpatnības, tādējādi veicinot konkrētām dabas sistēmām raksturīgās sugu daudzveidības attīstību.
Lielo dumpi dabas speciālisti dēvē par t. s. lietussarga sugu – tas nozīmē, ka, aizsargājot vienu sugu, varam pasargāt simtiem citu gan retāku, gan ne tik retu sugu, kas apdzīvo to pašu platību. "Dumpis raksturo sekla piekrastes ezera pamatbūtību, tas ir bagāts ar dažādiem biotopiem – niedrājiem, mitrām ieplakām, dīķīšiem. Dumpis ligzdo niedrājā, pārtiek no abiniekiem un zivīm. Viņam patīk mozaīkveida ainava, šim putnam ir svarīgi, lai būtu daudz barošanās un ligzdošanas vietu – dīķu, līcīšu, dažāda garuma niedrāju. Šajā ezerā ir daudz niedrēm aizaugušu, izolētu dīķīšu, kur ūdens apmaiņa ar atklātu ūdeni vairs nenotiek un skābekļa koncentrācija ir tik maza, ka nekas nevar pastāvēt, tikai liela dūņu masa. Tāpēc rakām kanālus, lai dīķus savienotu ar atklātu ūdeni, lai nāktu iekšā zivis un abiniekiem būtu nārstošanas vietas. Tas nesīs labumu arī pīļu, kaiju, zosu sugām. Tā ir kompleksa pieeja," par projekta īstenošanu stāsta Pasaules Dabas fonda Lauku programmas vadītājs Ints Mednis.
Potenciāls, lai palielinātu šo putnu skaitu, mums ir
Viņš norāda uz visvairāk ar vienlaidus niedrājiem aizaugušo ezera rietumu krastu – no biotopu un sugu daudzveidības viedokļa visneinteresantāko, jo "dzīvība koncentrējas 50 metru joslā ap niedrāju malām". Ints ar kolēģiem esot skaitījis – tā kā lielo dumpi ir vieglāk saklausīt nekā ieraudzīt, tad Papes ezera teritorijā saklausījuši tikai kādus 15 lielā dumpja dziedošos tēviņus. "Dumpis nav monogāms, viņam ģimenē ir vairākas mātītes un nepieciešama plaša teritorija, kur putns ligzdo un barojas. Mūsu ezerā niedrājs aizņem divus tūkstošus hektāru, un aptuveni pusotra tūkstoša hektāru niedrāja dumpim nav piemērots. Mūsu uzdevums bija dzīves apstākļus pielāgot tieši dumpim. Potenciāls, lai palielinātu šo putnu skaitu, mums ir," paskaidro Ints.
Pasaules Dabas fonds jau vairākus gadus strādā pie tā, lai uzturētu ezera ekoloģisko stāvokli. Viens no uzdevumiem ir atjaunot ātri aizaugošās ūdenstilpes caurteci – pēdējos gados ezers ir tik ļoti aizaudzis, ka tajā samazinās gan zivju, gan abinieku populācija. Šajā gadījumā būtiska ir caurteces uzturēšana starp ezera niedrāju dīķiem.
Otrs uzdevums – niedru pļaušana, ko sauc arī par niedrāju fragmentāciju, lai ezera klājumā veidotos niedrāju mozaīka. Trešais darbs saistās ar ūdenstilpju grunts frēzēšanu, lai niedrāju masīvos uzturētu mazos, seklos dīķīšus. Niedres tiek pļautas un krūmi izcirsti arī uz salām. Pirms gadiem desmit un vairāk Papes ezera krasti bija pārskatāmi no viena gala līdz otram, bet eitrofikācija ir darījusi savu – dabas speciālisti to saista gan ar dabiskiem procesiem, gan ar intensīvās lauksaimniecības sekām.
Niedru pasaule
Ints Mednis mūs iepazīstina ar niedrāju pļaušanas procesu – tas notiek ar speciālu tehniku, kas paredzēta ūdens biotopu apsaimniekošanai. Traktoriņš amfībija zem ūdens esošās niedres nopļauj ātrāk, ar virs ūdens esošajām iet lēnāk, jo vietām līdz 2,5 vai pat trim metriem augstās niedres līdzinās bambusam. Ja niedres ir normāla blīvuma, dienā varot nopļaut līdz četriem hektāriem. Jo biežāk pļauj, jo mazāks ir niedru ataugums, to kavē arī traktora kāpurķēžu iedarbība uz sakņu sistēmu. Pļaušanas darbi pērn šeit norisinājušies no 1. jūlija un šogad veikti līdz 15. martam. Tas ir laiks, kad putni ir beiguši ligzdot un zivis nārstot. Tiesa, tamlīdzīgi darbi ezerā ir atkarīgi gan no laikapstākļiem, gan no svārstīgā ūdens līmeņa.
Ints uzskata – galvenais ezera eitrofikācijas cēlonis tomēr ir saistāms ar cilvēka darbību: "Tā tas ir izveidojies vēsturiski. Papes ezers kādreiz bija lagūnveida ezers ar noteci uz jūru, kas nodrošināja ūdens apmaiņu. Padomju laikos notika intensīva meliorācija – sāka rakt grāvjus, taisnot mazās upītes, līdz ar to tika izmainīta dabiskā hidroloģija. Jāņem vērā arī tas, ka tuvumā ir lauksaimniecības zemes, kuru apstrādāšanā tiek izmantots minerālmēslojums, slāpeklis, glifosāti. Viss šis "Molotova kokteilis" nonāk ezerā, tas nesadalās un veicina aizaugšanu."
Latvijas pirmās brīvvalsts laikos Papes ezera apkārtnē dzīvojošie krastmalā saimniekojuši intensīvi – ezerā pļāva niedres, ko izmantoja ēku jumtiem, pļavās nopļāva zāli. Lai arī tiek uzskatīts, ka mūsdienās nodarbošanās ar lauksaimniecību aizaugušā ezera krastā kļuvusi neizdevīga, valsts institūcijas komersantiem izsola platības, kurās atļauta niedru pļaušana.
Nākotnē veiksmīga sadarbība ar uzņēmējiem varētu būt modelis, kā turpināt uzturēt ezera stāvokli un veicināt uzņēmējdarbību.
Pasaules Dabas fonda pārstāvji cer, ka tagad, kad lielais un smagākais darbs Papes ezera attīrīšanā paveikts, turpmāk aizaugšanas process tiks kontrolēts un ezers tiks uzturēts labākā stāvoklī, dabas aizsardzības speciālisti varēs sadarboties ar uzņēmējiem niedru gūšanas jomā. Tiesa, visus niedru pļaušanas procesus šajā dabas parkā rūpīgi kontrolē Dabas aizsardzības pārvalde. Pasaules Dabas fonds apsaimnieko tās teritorijas, kurās ir izvērtēts ekoloģiskais stāvoklis, kur pļaušana ir nepieciešama un kur iepriekš nav izrādīta komerciāla interese. Nākotnē veiksmīga sadarbība ar uzņēmējiem varētu būt modelis, kā turpināt uzturēt ezera stāvokli un veicināt uzņēmējdarbību. No uzņēmējiem tas savukārt prasītu domāt ne tikai par potenciālo peļņu, bet arī par dabas aizsardzību.
Kļuvis ainaviski pievilcīgāks
Runājot par ilgtspējīgu šīs teritorijas attīstību, Ints Mednis uzsver – apsaimniekošanas darbi Papes ezera krasta līnijā ir jāveic regulāri: "Atkarībā no ūdens straumēm un citiem faktoriem izmainītas hidroloģijas ezeros, kur ūdens apmaiņa ar jūru ir samazināta un ieplūst arī lauksaimniecības ūdeņi, niedrāji ataug četru piecu gadu laikā. Ja visu atstājam noritam dabiski, agri vai vēlu ūdenstilpe pārvēršas par dumbrāju, pēc tam par purvu. Ezers vienkārši aizaug."
Tādu ezeru kā Papē Latvijā nav daudz – tikai pieci. Atliek jautājums, kas ir izdevīgāk – vai nu investēt ļoti lielus līdzekļus, lai ezeru pārvērstu atkal par dabisku, vai regulāri veikt apsaimniekošanas pasākumus. Taujāts, cik ātri Papes ezera apkārtne aizaugtu, ja šīs teritorijas apsaimniekošanā un līdz ar to ilgtspējā darbu neieguldītu ne cilvēks, ne savvaļas zālēdāji, Ints Mednis lēš – aptuveni 100 vai 200 gados. Tam uzskatāms pierādījums ir augstais Nidas purvs, kurš par tādu pārvērtās, jo vairs nebija noteces uz jūru.
Lai dabas parkā saglabātos sugu daudzveidība, apsaimniekošanai ir būtiska nozīme
Ja ļauj šeit vērojamiem procesiem netraucēti turpināt savu gaitu, ir jārēķinās ar dabas likumiem – jo viendabīgāks kļūst ezers, jo mazāk to izmanto dažādi dzīvie organismi. Gādājot par to, lai dabas parkā saglabātos sugu daudzveidība, apsaimniekošanai ir būtiska nozīme, ja vien vēlamies, lai šo starptautiskās nozīmes mitrāju ierauga un iepazīst arī mūsu bērnu bērni un nākamās paaudzes.
Pasaules Dabas fonda pārstāvji uzsver – saimnieciskā darbība tiek sabalansēta gan ar vietējo iedzīvotāju, gan, piemēram, makšķernieku interesēm. Ezers kļuvis ainaviski pievilcīgāks, savukārt makšķerētājiem ir vairāk pieejamu atklātu ūdens virsmu. Bet tiem ļaudīm, kuri no dažādām Latvijas pilsētām un novadiem, kā arī citām pasaules valstīm šeit brauc izbaudīt citviet Eiropā par īpašu retumu kļuvušu vidi, dabas parka apmeklējums kļūst par eksotisku piedzīvojumu, kurā gan nedrīkst doties ar mājas mīluļiem suņiem.
Pirmajā šī gada īsti pavasarīgajā dienā, kad Vides Diena viesojās pie Papes ezera, sava četrkājainā drauga dēļ palikt aiz nožogojama un savvaļas zirgus un govis vērot no attāluma diemžēl nācās kādam šurp atbraukušam Vācijas ceļotājam. Taču, iespējams, viņam izdevās saklausīt dumpja dziesmu – tā līdzinās pūšanai stikla pudelē, un dobjā skaņa esot sadzirdama pat dažu kilometru attālumā.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.