Mūs visus vieno mīlestība pret Abavas senleju

Ideja nākusi no Nīderlandes - veidot organizāciju, kas darbojas, veicinot triju novadu sadarbību, jo Abavas senlejas dabas parks iekļaujas triju novadu - Ventspils, Kuldīgas un Talsu - teritorijā.Ar Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) finansiālo atbalstu attīstības biedrība ir realizējusi vairākus projektus aizsargājamo teritoriju infrastruktūras uzlabošanai un atjaunošanai, kā arī dažādiem vides izglītības pasākumiem. Projektiem nepieciešamo līdzfinansējumu sniegusi arī Kandavas novada dome, Talsu novada pašvaldība un biedrības biedri. Vides projektos iesaistījušās pat zemnieku saimniecības."Mūsu mērķis ir attīstīt tūrismu, bioloģisko lauksaimniecību un veicināt uzņēmējdarbību Abavas senlejā, lai rezultātā būtu interesanti visiem," norāda Abavas senlejas attīstības centra vadītāja.Uzticēšanās jautājums"Visus līdz šim realizētos projektus vienojusi ideja radīt pastaigu vietas dabas parkā, lai vietējie iedzīvotāji un ceļotāji varētu iepazīties ar dabas parka vērtībām - bioloģiski vērtīgajām pļavām, ainaviski skaistajām Abavas un Imulas upes ielejām, platlapju mežiem, akmeņiem un iežu atsegumiem, retiem augiem, tai pašā laikā nemainot to dabisko vidi," stāsta Piese un piebilst - visvairāk izdevies padarīt tur, kur darbojas aktīvākie biedrības dalībnieki un kur ir izaugsmes potenciāls.Senlejā tagad izvietoti informatīvie stendi ar informāciju par dabas parku, teritorijas karti un taku shēmām, kā arī soliņi. Kandavas un Talsu novadu tagad savieno 3,18 km garā Zirgu taka, kas ved no Sabiles centra līdz Sabiles Ēģiptei - iecienītai vietējo iedzīvotāju atpūtas vietai, kur kādreiz bijusi pļava, bet tagad ir skaista priedīšu audze pie Abavas upes. Vietējie iedzīvotāji atceras, ka XX gadsimtā Sabiles Ēģiptē rīkoti Dziesmu un Bērnu svētki, spēlēts futbols, notikušas zirgu jāšanas sacensības un motokrosi. Par nosaukuma izcelsmi gan vienprātības nav.Vēl senlejā tūristiem ir atvērta Mīlestības taka (sākas pie Zviedru cepures stāvlaukuma), Veco Ozolāju taka (sākas pie Kandavas mācītājmuižas) un Čužu purva taka (starp Sabili un Kandavu). Savukārt Imulas taka ved no Vītiņiem līdz Romancei, no Busēm līdz Kauķa kalnam un Kauķa kalna līdz Grotēm. "Vairākas takas ierīkotas sadarbībā ar zemes īpašniekiem, ar kuriem esam noslēguši līgumu par atļauju tās apmeklēt tūristiem. Ar tiem, kuri vēlas sadarboties, mums ir labas attiecības. Šo zemju saimnieki neprasa par to maksu un ļauj mums kā biedrībai ierīkot trepes, uzstādīt stendus un popularizēt šīs vietas," uzsver Piese.Taujāta, kā iespējams veicināt privāto teritoriju īpašnieku labvēlību, ja nereti tūristu uzvedības kultūras līmenis ir visai tāls no vēlamā, biedrības vadītāja atzīst - galvenokārt pret tūristu klātbūtni privātīpašumos neiebilst tie senlejas iedzīvotāji, kuri te dzīvo jau paaudžu paaudzēs, taču daudz atkarīgs arī no cilvēka rakstura īpašībām. "Arī nesen pie mums rīkotais Stirnu buka skrējiens veda caur privātīpašumiem, taču ar īpašniekiem izdevās sarunāt, lai gan daži šo atļauju deva tikai šai vienīgajai reizei. Cerams, tā nepaliks vienīgā. Tas ir uzticēšanās jautājums - ja ir dota zināma uzticēšanās deva, pievilt nedrīkst," uzskata biedrības vadītāja.Skaisti arī pie kaimiņaPašlaik Abavas senlejas attīstības centrs realizē divus projektus. Kā stāsta Piese, pēdējos gados augusi cilvēku interese par dalību izglītojošos vides pasākumos. "Viens no projektiem ir Mūsu mājas - dabas parks. Ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu organizējam pārgājienus dabā, seminārus kopā ar vides ekspertiem. Mums tāda tradīcija ir jau vairākus gadus. Cilvēkiem ļoti patīk - piemēram, piedalīties Kukaiņu dienā kopā ar profesoru Voldemāru Spuņģi, kurš pie mums viesojies jau trīs reizes. Divus iepriekšējos gadus pētījām tauriņus, tagad kukaiņus. Šogad sadarbībā ar vides eksperti botāniķi Agnesi Priedi rīkojām arī Pļavu dienu," stāsta Piese.Šādus pasākumus labprāt apmeklējot gan seniori, gan zināt griboši skolēni, zemnieku saimniecību vadītāji, kā arī jaunie zemes īpašnieki, kuri senlejā nopirkuši atsevišķas teritorijas vai tās ir mantojuši. "Bioloģiski vērtīgo pļavu īpašniekiem semināros ir svarīgi uzzināt, kā uzlabot šādas teritorijas bioloģisko daudzveidību, ar kādām metodēm labāk to apsaimniekot. Kāds zemnieks šādā pārgājienā aiziet pie kaimiņu zemnieka, un izrādās, ka skaists senlejas skats paveras arī viņa īpašumā. Mūsu mērķis ir ļaut sadraudzēties vides uzturēšanā ieinteresētiem ļaudīm, jo sadarbībai ir liela nozīme. Kaut vai tam, ka kaimiņi parunājas - uzzina vairāk, kā saņemt finansiālo atbalstu, kā saņemt kompensācijas, kā kārtot formalitātes," uzsver Piese.Tomēr biedrības vadītāja neslēpj - spriežot pēc īpaši aizsargājamās teritorijas Dabas parks Abavas senleja dabas aizsardzības plāna izstrādes procesa, kas norisinājās pagājušajā gadā un šī gada sākumā, ir daudz arī tādu cilvēku, kuri nesaprot šāda plāna nozīmi un kāpēc tas tiek veidots. "Vides izglītošanas jautājumā darāmā vēl ir daudz. Cilvēki dzīvo unikālā senlejā, un viņiem šīs dabas vērtības šķiet pašsaprotamas, bet, kad uzzina, ka te sastopami Latvijas un Eiropas mēroga augu valsts retumi, kļūst izbrīnīti. Vēl arī jāsaprot - ja nebūtu šāda dabas aizsardzības plāna, senlejā nebūtu nekā - ne norāžu, ne attīrītu pļavu, ne skatu laukumu -, arī mēs kā biedrība nevarētu saņemt finansiālu atbalstu projektu realizēšanai," secina Piese.Viesu liecības vaskāNozīmīgs šogad realizējamais attīstības centra projekts ir Komunikācijas kanāls sadarbībai Abavas senlejā, ko atbalsta LVAF. Šī projekta ietvaros iecerēti vairāki semināri zemes īpašniekiem. "Aicināsim speciālistus, kuri stāstīs par biotopiem - jo vairāk runā ar zemes īpašniekiem, vairāk skaidro šo dabas vērtību nozīmi, jo labvēlīgāka ir attieksme pret vides jautājumiem," novērojusi Piese.Kad pa Imulas taku esam izstaigājuši Buses pilskalnu, kura centrā izveidota uguns kulta vieta, pārgājuši pāri diviem Imulas upes tiltiņiem, aplūkojuši dziļi dolomītā izgrauzto Imulas ieleju un nonākuši līdz enerģētiski spēcīgajai, senajai kulta vietai Baznīckalnam, secinām, ka dažkārt Abavas senlejā šādu teritoriju īpašnieku labprātīgu apņemšanos uzturēt plašās, tūristiem pieejamās vietas var apbalvot - šajā gadījumā nevis naudas izteiksmē, bet ar uzticēšanās attaisnošanu no apmeklētāju puses. Naudu par dabas takas apmeklējumu šeit neviens neprasa, taču inteliģentas uzvedības līmeni dabā sagaida gan."Buses pilskalns jau vairāk nekā simt gadu bijis īpaša tūristu apmeklēta vieta. Busu mājās pat saglabājusies viesu grāmata, kura sākta rakstīt 1911. gadā! Tai pat ir vairāki sējumi. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā grāmatā parakstījušies arī valstsvīri. Pēc Otrā pasaules kara viesu grāmata izdzīvojusi, pateicoties tam, ka saimnieki, kuri 1949.gadā tika deportēti, to bija noslēpuši bišu stropā. Kad atgriezušies, stropus atraduši - grāmatas bija saglabājušās vaskā," pastāsta Piese.Saimniekot ilgtspējīgiMazliet tālāk no Buses pilskalna - gandrīz pie pašas Sabiles - par velti saimnieka pavadībā var izstaigāt arī zemnieku saimniecības Drubazas ne tik sen labiekārtoto botānikas taku. Arī šis projekts realizēts ar LVAF atbalstu, un, kā atzīst botānikas takas īpašnieks Ģirts Dzērve, tas ir mazliet eksperiments, kā apsaimniekot bioloģiski augstvērtīgās sausās pļavas, no kurām paveras gleznaina Abavas senlejas ainava."Šajā teritorijā saimniekot sākām pagājušā gadsimta 80.-90. gados. Botānikas taku sākām veidot ap 2001.gadu, sadarbojoties ar Latvijas Dabas fondu un Nīderlandes fondu par Nīderlandes Karalistes valdības fonda līdzekļiem zālāju aizsardzībai Abavas ielejā. Šim projektam bijuši pakāpeniski attīstības posmi - sākumā izveidojām taku, tad iekārtojām žogu, pēc tam izvietojām informatīvos stendus. Pie mums ganījušās arī savvaļas govis, bet šis ganāmpulks jau bija novecojis. Domājam, kā sarūpēt jaunu," stāsta Dzērve.Botānikas taka daudziem asociējas ar botānisko dārzu, taču te nav dārzs. Te ir sausās pļavas un Latvijā īpaši aizsargājams un visā Eiropā apdraudēts biotops - kaļķainais zāļu purvs. Eiropā šādu zāļaino kaļķu purvu apsaimniekošana tika pārtraukta XX gadsimta 60.gados, un pašlaik to atjaunošana tiek izvirzīta par prioritāti. Šī botānikas taka ierīkota ainaviski labākajā maršrutā.Par bioloģiski vērtīgajiem zālājiem zemes saimnieks saņem subsīdijas - par šiem līdzekļiem platību iespējams apsaimniekot, lai tā neaizaugtu. Ģirta pienākums ir reizi gadā pļavu nopļaut un novākt sienu. Augustā, kad ciemojamies Drubazās, siens jau novākts un arī īpaši aizsargājamās orhidejas, kuru oficiālais nosaukums ir Baltijas dzegužpirkstīte, botānikas takā jau noziedējušas - tās zied no Jāņiem līdz jūlijam. Bet, pat ja orhideja, Devela grīslis, odu gimnadēnija vai Dānijas tragantzirnis neraisa apbrīnu, slinkot ir grēks - kāpt arvien augstāk pa atjaunotajām trepēm ir vērts ainavas dēļ."Mans mērķis ir te saimniekot. Pamats ir, un jādomā par turpinājumu, bet, lai attīstītos, nepieciešami līdzekļi, tāpēc iesaistos dažādos vides projektos. Gribu darboties ilgtspējīgi, pašlaik man tas nav peļņas avots," uzsver Dzērve. Viņš arī atzīst, ka saimniekošanai dabas parkā ir ne tikai apgrūtinošās puses, bet arī savas priekšrocības: "Plusi ir piekļuves iespējas projektu realizācijai, arī tas, ka Latvijas dabu varu parādīt ārzemju tūristiem."Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu