"Pēdējos gados uzņēmumi arvien aktīvāk iesaistās vides politikas veidošanā un vides pasākumu organizēšanā. Mūsu uzņēmumā tas veidojies vēsturiski – šajā jomā bijām vieni no pirmajiem Latvijā. Enerģētikas jomā "ilgtspēja" nav modes vārds, vides jautājumos Latvenergo koncernā to raksturo gan pieeja ražošanas procesiem, gan atsevišķu vides projektu īstenošana," uzsver a/s Latvenergo Vides un darba aizsardzības direktore Irēna Upzare.
Uzņēmuma ilgtspēja nav iedomājama bez vides stāvokļa uzlabošanas. "Tā ir uzņēmuma atbildība par savu darbību. Vienmēr vērts aizdomāties, kā vēl iespējams mazināt ietekmi uz vidi. Turklāt bieži vien vides aizsardzība saistīta ar finansiāliem ieguvumiem. Piemēram, jo taupīgāk lietojam resursus, jo zemāku ietekmi uz vidi radām, un vienlaikus efektīvāka darbība nozīmē zemākas izmaksas," uzskata Aļona Boloņina, a/s Latvenergo Vides pārvaldības daļas vadītāja.
Daugavas papildinājums
Latvenergo katru gadu īsteno vairākus vides projektus. Maijā ik gadu notiek zivju ielaišana Daugavā pie Mangaļsalas, kad kopumā upē ielaiž vairāk nekā 600 tūkstošus lašu un taimiņu mazuļu, – tos audzē zinātniskā institūta Bior Tomes un Doles zivju audzētavās. Šogad Daugavā pēc lašiem un taimiņiem jau ir ielaisti līdaku un nēģu kāpuri, kā arī līdaku mazuļi, jūlijā ūdeņos nonāks sīgas, vienvasaras laši un zandarti, augustā un septembrī – zandarti un vimbas. "Pašlaik institūtam Bior par zivju resursu atjaunošanu gadā maksājam vienu miljonu 35 tūkstošus eiro. Tā kompensējam zivju brīvas migrācijas zaudējumus, ko radījušas hidroelektrostacijas būves," piebilst Upzare.
Jau septīto gadu Latvenergo realizē vēl citu vides projektu, kurā sadarbībā ar biedrību Mēs zivīm no egļu zariem tiek izgatavotas vismaz 400 mākslīgās zivju nārsta ligzdas un ieliktas Daugavā pie Kaibalas un Ikšķiles. Uz tām nārsto raudas, brekši un asari. Ligzdas izvieto iepriekš izpētītā upes posmā, zivīm tīkamākajās nārsta vietās. Mākslīgo zivju nārsta ligzdu izvietošana hidroelektrostaciju ūdenskrātuvēs ar svārstīgu ūdens līmeni veicina zivju krājumu saglabāšanu un atražošanu. Pēc speciālistu aprēķiniem, pieņemot, ka vienai zivij ir 50 tūkstoši ikru un katrā ligzdā iznārstojusi vismaz viena zivs, tad 400 ieliktajās ligzdās kopā ir aptuveni 20 miljoni ikru. Ja 5–10% no tiem attīstījušos zivtiņu izdzīvo, tas ir ievērojams Daugavas zivju krājumu papildinājums.
Uzņēmušies šefību
Šopavasar Latvenergo aizsāka vēl vienu ilgtermiņa vides projektu, kas saistīts ar ceļotājzivju populācijas atjaunošanas izpēti Daugavā, – maijā notika pirmā Vedzes upes tīrīšanas talka, iesaistot zinātniekus, biedrību Mēs zivīm, Ogres pašvaldību un citus vides aktīvistus. Vedze ir viena no Daugavas baseina upēm, kas piemērota lašveidīgajām zivīm – lašiem, forelēm un taimiņiem. Aptuveni 12 kilometru garās upes tīrīšanu plānots veikt pa posmiem līdz projekta noslēgumam augustā. Vedzē arī paredzēts ielaist foreļu mazuļus un pētīt to iedzīvošanos nākamajos gados, kad arī notiks upes apsekošana un tīrīšana.†Uzņēmuma ražošanas direktors Māris Kuņickis norādījis, ka Latvenergo nolēmis uzņemties šefību pār Vedzes upi, kura cietusi no sagāztiem kokiem un bebru aizsprostiem, kas ūdenim neļauj brīvi tecēt. Vedzes attīrīšana uzlabos ūdens caurvades spēju, ekoloģisko kvalitāti un nodrošinās labvēlīgākus apstākļus lašveidīgajām zivīm un strauta nēģiem.
"Pasaules prakse liecina, ka arvien vairāk tiek meklēti risinājumi, kā upēs ar izbūvētām hidroelektrostacijām atjaunot dabiskos zivju resursus. Sekojot pasaules tendencēm, redzam, ka par šo jautājumu domā ne tikai nozvejas izpratnē, bet arī no bioloģiskās daudzveidības viedokļa," norāda Boloņina. Latvenergo jau pirms četriem gadiem aizsācis izpēti par iespējām atjaunot ceļotājzivju dabisko nārstu Daugavā un tās pietekās. "Pētot atklājām, ka zivju ceļš nav vienīgais variants. Piemēram, Zviedrijā, Somijā un citviet pasaulē tiek izmantota arī tāda metode kā zivju pārvadāšana pāri šķērslim uz nārsta vietām. Mēs izvērtējam tehniskos risinājumus, kuri ir efektīvāki, jo zivju ceļš ir ļoti komplicēta būve, ko zivis turklāt ne vienmēr izmanto. Ir jābūt izpildītiem ļoti daudziem kritērijiem, lai zivju ceļš darbotos, – zivīm jāspēj atrast ieeju tajā, arī izplūdei jābūt drošā vietā, lai zivis nenonāktu turbīnās," stāsta Boloņina.
Izpētes process aizsācies 2013. gadā kopā ar ārzemju zinātniekiem, Bior un Vides risinājumu institūtu. Projekta ietvaros veikta Atlantijas laša uzvedības izpēte Ogres upē. Tā notika ar telemetrijas metodi, kad katras zivs ķermenī tiek ievietots†radiosignāla raidītājs, kas palīdz noteikt zivju atrašanās vietas un sekot to migrācijai. "Plānojam arī turpmāk veikt pasākumus, kas palīdzēs ceļotājzivīm nārstot efektīvāk. Pētām, kā ceļotājzivju migrācijas jautājumus risina Zviedrijā, – vēsturiskajās hidroelektrostacijās šī iniciatīva ir ļoti aktīva, jo katrreiz ir jāizsver, kurš risinājums ir labāks," norāda Upzare.
Atslēgas vārds
"Vides aizsardzības politika un pamatnostādnes Latvenergo sāka veidoties līdz ar integrētās vadības sistēmas ieviešanas procesu. Lai gan vides aizsardzība kā tāda tika veikta jau agrāk, ap 2003. gadu, kad sāka ieviest ISO 9001 un vides pārvaldības sistēmu ražošanā. Tad arī radās nepieciešamība definēt vides politiku," skaidro Upzare. Politikas nostādnes tiek apstiprinātas Latvenergo valdē, un uzņēmumā tas ir salīdzinoši sens dokuments, kas tiek aktualizēts vismaz reizi trijos gados.
Pašlaik vides aizsardzības politika sasaistīta ar uzņēmuma darbības ilgtspēju. Upzare norāda – tas ir atslēgas vārds, kas nosaka ražotājuzņēmuma rīcību: "Mūsu uzņēmums grib būt ilgtspējīgs. Tas nozīmē, ka gribam pastāvēt šodien, rīt un tālākā nākotnē, nenodarot kaitējumu videi, bet attīstot savu biznesu. Latvenergo ir svarīga gan videi draudzīga elektroenerģijas ražošana elektrostacijās, gan arī apkārtējās vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana."
Irēna Upzare kā būtisku uzsver arī atjaunojamo resursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā: "Pasaules un arī tieši Eiropas kontekstā pastāv zaļās enerģijas sertificēšanas iespējas atbilstoši noteiktiem kritērijiem un standartiem. Latvijā šāda likumdošana nav pieņemta, līdz ar to pagaidām savu hidroelektrostaciju saražoto enerģiju varam nosaukt arī par zaļo enerģiju. Hidroelektrostacijas dod lielu ieguldījumu visas valsts enerģijas bilancē, un, ja mums nebūtu tajās saražotās zaļās elektroenerģijas, visticamāk, valstij būtu lielas problēmas izpildīt Eiropas Savienības (ES) direktīvas un uzstādījumus saistībā ar atjaunojamo resursu pielietošanu un klimata pārmaiņu mazināšanu."
Savukārt Aļona Boloņina norāda uz īstenotajiem rekonstrukcijas darbiem abās TEC stacijās: "Tehnoloģijas attīstās, un vides prasības kļūst arvien stingrākas. Veicot rekonstrukcijas, esam panākuši to, ka, izlietojot mazāk resursu, varam saražot lielāku enerģijas daudzumu, darīt to efektīvāk un ar mazākām emisijām gaisā. Tā ir jauno tehnoloģiju priekšrocība. Piemēram, rekonstruējot TEC-2, esam diezgan būtiski samazinājuši emisiju daudzumu uz saražotās enerģijas vienību – oglekļa dioksīda emisijas – par 20%, slāpekļa oksīdu emisijas – par 80%. Ir nomainīts arī rezerves kurināmais no kādreizējā mazuta uz dīzeļdegvielu, kas ir videi draudzīgāka un praktiski nerada emisijas, kādas bija raksturīgas mazutam – sēra dioksīds, cietās daļiņas, vanādija pentoksīds. Abas stacijas tagad rada būtiski zemāku ietekmi uz vidi, it īpaši gaisa piesārņojuma ziņā."
Ja ES jaunās prasības attiecībā uz vides ietekmi – respektīvi, dokumenti, kas top un vēl nav apstiprināti – daudziem līdzīgiem uzņēmumiem Eiropā raisa bažas par savu TEC iespējamu slēgšanu, tad Latvenergo pārstāve Boloņina pauž gandarījumu – jaunās prasības uzņēmumam bijušas kā vadlīnija, pēc kuras rekonstruēt stacijas, lai tajās varētu iekļauties ar rezervi. Šobrīd norit arī lielo hidroelektrostaciju (HES) rekonstrukcija. "Ar to pašu ūdens daudzumu no atjaunojamiem resursiem varēsim saražot vairāk elektroenerģijas, rezultātā kopējā bilancē, pieaugot atjaunojamās enerģijas īpatsvaram, tiek samazināts tās enerģijas īpatsvars, kas tiek saražots ar fosilajiem kurināmajiem. Tādā veidā netieši, bet samazinām siltumnīcefekta gāzu un citu vielu emisijas. Pēc mūsu aprēķiniem, oglekļa dioksīda emisiju samazinājums, rekonstruējot Daugavas HES, ir līdz pat 16 000 tonnu gadā," paskaidro Boloņina. Upzare piebilst: "Izpildām visas vides prasības jau ar nākotnes skatījumu."
Sadzīvot ar aizsargājamu putnu
Ilgtspēja uzņēmumam nozīmē atbildīgas saimnieciskas un rūpnieciskas darbības, tās plānojot, lai maksimāli mazinātu ietekmi uz vidi, un veidojot pasākumus, lai atjaunotu vides stāvokli. "Uzrunājot nevalstiskas organizācijas un vides institūcijas, kopā ar tām īstenojam vides projektus. Taču uzņēmumā jau sen sapratām, ka gribam uzlabot vides stāvokli, palīdzēt attīstīties bioloģiskajai daudzveidībai. Vēl tolaik, kad Sadales tīkls bija Latvenergo sastāvā, baltie stārķi ļoti aktīvi ligzdoja uz elektropārvades līniju balstiem un bija jādomā, ko darīsim. Tā tomēr ir energobūve, kur stārķa ligzda ir apgrūtinājums. Mums ar šo aizsargājamo putnu bija jāsadzīvo, un ar ornitologiem risinājām sarunas vairāku gadu garumā," stāsta Upzare.
Stārķa ligzda ar gadiem var sasniegt apmērus pat līdz tonnai. Tā ir pakļauta vējiem, lietum, tā var būt reāls apdraudējums elektroapgādei. "5% pasaules stārķu dzīvo Latvijā, un no šiem 5% apmēram 70% putnu ligzdo uz elektropārvades stabiem. Runājām ar zinātniekiem un meklējām risinājumus, izdarījām lielu darbu, līdz beidzot nonācām pie secinājuma, ka sadzīvot ar stārķiem ir iespējams. Vispirms jau apmācījām darbiniekus, kā rīkoties un kādos gadījumos ligzdu ir tiesības nojaukt," stāsta Upzare. Viņa neslēpj – tas esot sarežģīts process, tomēr reizēm esot situācijas, kad ligzdas nojaukšana ir par labu pašam putnam, turklāt tā netiek veikta putnēnu perēšanas laikā.
Gadījumu, kad putni iet bojā elektrolīnijās sadursmju vai elektrotraumu rezultātā, esot bijis daudz. Ir bijis arī tā, ka īssavienojuma rezultātā aizdegas elektropārvades balsts un sadeg visa ligzda. Tagad, lai veiktu ligzdu nojaukšanu, reizi gadā Sadales tīkls izņem atļauju Dabas aizsardzības pārvaldē. Piemēram, pērn noņemtas 1065 potenciāli bīstamas baltā stārķa ligzdas, savukārt kopējais ligzdu skaits sasniedzis 9688. "Meistari izvērtē, kura ligzda ir liela, veca, sašķiebusies. Bīstamās ligzdošanas vietās, kur putni joprojām grib atgriezties, uz stabiem uzliek speciālas pamatnes, bet tas nav labākais risinājums. Kopumā mūsu rīcības rezultātā stārķu mirstība uz elektrolīnijām samazinājusies," uzsver Upzare, norādot, ka pašlaik viens projekts saistīts arī ar stārķu monitoringu, kurā piedalās Latvenergo darbinieki, apsekojot stārķu ligzdošanas vietas, iegūstot datus, bet ornitologi tos izvērtē.
Taujāta par Daugavas krastu stiprināšanas pasākumiem, ko savulaik veicis Latvenergo, Upzare atzīst: "Jebkura upe, vai tā ir pārveidota vai neskarta, dabiskā procesā ietekmē krasta eroziju, to apstiprina arī vadošie Latvijas zinātnieki. Līdz šim esam ieguldījuši ievērojamus līdzekļus krastu stiprināšanai, taču tagad mēs maksājam ievērojamu dabas resursu nodokli par ūdens lietošanu elektroenerģijas ražošanai HES. Šī gada pirmā ceturkšņa nodoklis vien ir aptuveni 1,8 miljoni eiro. Uzņēmumi, kas uztur krastu nobrukumus un veido to stiprinājumus, no valsts saņem budžeta maksājumus konkrētiem darbiem."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.