Dzīvei bez atkritumiem ir vairāki ieguvumi

"Nonākot apkārtējā vidē, plastmasas maisiņš sāk ceļot pa pasauli – nokļūst sauszemes iekšējos ūdeņos, tad tiek ieskalots jūrās un tālāk okeānos. Katrā no pasaules okeāniem atrasti milzīgi plastmasas atkritumu laukumi, kurus straumes ir sadzinušas vienuviet. Plastmasas atkritumi ik gadu nogalina ļoti daudz putnu un jūras iemītnieku. Videi kaitīgākais ir tas, ka, plastmasas maisiņiem sadaloties, tie var sākt ceļot ne tikai ģeogrāfiski, bet arī barības ķēdēs," norāda nodibinājuma Vides izglītības fonds vides eksperts Edmunds Cepurītis.

Patēriņš samazinājies

Latvijā iedzīvotāji ik gadu patērē nedaudz vairāk nekā trīs tūkstošus tonnu plastmasas maisiņu, liecina uzņēmuma Zaļā josta rīcībā esošā informācija. Atzīstot, ka plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa apmēra dēļ rodas liels vides piesārņojums un tiek radīta arī ūdenstilpju piesārņotība ar atkritumiem, kas apdraud to ekosistēmas, 2015. gadā stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanu.

Šīs Direktīvas priekšlikumā ietverti nosacījumi, kas valstīm paredz veikt noteiktus pienākumus, lai samazinātu plastmasas maisiņu patēriņu, taču valstis ir tiesīgas izvēlēties savus pasākumus šā mērķa sasniegšanai. Piemēram, tie var būt valsts līmeņa maisiņu patēriņa samazināšanas mērķi, ekonomiski instrumenti, kā arī tirdzniecības ierobežojumi ar noteikumu, ka tie ir samērīgi un nediskriminējoši.

Atkarībā no plastmasas iepirkumu maisiņu veida (iepirkumu, vieglās plastmasas iepirkumu vai ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi) un to ietekmes uz vidi valstis var izvēlēties, kā rīkoties. Viena iespēja – līdz 2019. gada beigām nodrošināt, ka gada patēriņa apjoms nepārsniedz 90 vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu uz vienu cilvēku, savukārt līdz 2025. gada beigām – 40 vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu uz vienu cilvēku. Otra iespēja – un to izvēlējusies arī Latvija – ieviest instrumentus, ar kuru palīdzību līdz 2018. gada beigām nodrošināt, ka vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus tirdzniecības vietās neizsniedz bez maksas, ja vien nav īstenoti vienlīdz efektīvi instrumenti. Direktīvas normas attiecas arī uz bioplastmasas iepirkumu maisiņiem.

Lai pārņemtu Direktīvas prasības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izstrādāja un Saeima pērn pieņēma grozījumus Dabas resursu nodokļa (DRN) likumā. Atbilstoši Eiropas Parlamenta sniegtajam skaidrojumam pasākumi ietver arī nodokļu piemērošanu. Kā Dienai norādīja VARAM – Latvija jau 2008. gadā ieviesa paaugstinātas DRN likmes plastmasas iepirkumu maisiņiem, tāpēc ir nepieciešams attīstīt un pilnveidot šo instrumentu.

Grozījumi DRN likumā, kas stājās spēkā šī gada 1. janvārī, paredz paaugstināt DRN likmes par plastmasas maisiņiem. Ar šo normatīvo aktu regulējumu netiek plānots aizliegt plastmasas iepirkumu maisiņu tirdzniecību un izplatīšanu, taču tirgotājiem būs nepieciešams veikt pasākumus, lai iepirkumu maisiņu patēriņu samazinātu. Tas varētu mudināt tirgotājus pievērst uzmanību videi draudzīgāka iepakojuma alternatīvām, piemēram, papīra un kartona vai citu dabisko šķiedru un bioplastmasas izejmateriāliem. VARAM uzsver, ka ir būtiski panākt, lai pircējiem mazie plastmasas maisiņi nebūtu pieejami bez maksas, izņemot gadījumus, kad tas ir tiešām nepieciešams. Latvijas pieredze apliecina, ka nodokļa piemērošana ir efektīva – jau iepriekš – 2008. gadā – pēc paaugstinātā DRN likmes ieviešanas plastmasas iepirkumu maisiņiem to patēriņš pusgada laikā samazinājās par 42%.

Paiet daudz gadu

Plastmasas maisiņu pieprasījumu ietekmē nosacītas ērtības, taču patiesībā tie nav tik neaizstājami, lai nevarētu rast gudrākas un videi nekaitīgākas alternatīvas – norāda Vides izglītības fonda pārstāvis E. Cepurītis.

Lai gan plastmasas maisiņu saražošanas izmaksas ir niecīgas, maisiņa cena tomēr ir mānīgs rādītājs, ja šī plastmasas izstrādājuma vērtībai pieskaita tās izmaksas, ko tas rada, uzsākot nekontrolētu ceļojumu pa pasauli. "Plastmasas maisiņus ir ļoti grūti savākt un pārstrādāt – pat ja izgāztuvēs tiek šķiroti, tie aplīp ar citiem atkritumiem un bieži vien ar vēju tiek aizpūsti. Pat ja maisiņus izmetam akurāti, pastāv risks, ka tie nonāks atpakaļ vidē," skaidro E. Cepurītis un turpina: "Šie atkritumi apkārtējā vidē ļoti ietekmē zivis, putnus – apdraud dzīvo dabu un pēc tam arī cilvēka veselību. Rezultātā var teikt, ka plastmasas maisiņi nebūt nav lētākais iepakojums."

Plastmasa ir izturīga ilgtermiņā, tomēr tā ir arī trausla. Kamēr maisiņš ūdenstilpē vēl nav sadalījies, dzīvās zemūdens pasaules būtnes tajā var sapīties, bet, kad dažādu faktoru ietekmē maisiņš sāk sadalīties mazākos gabalos, zemūdens iemītnieki to mēdz noturēt par barību. Arī bruņurupučus un jūras putnus nelabvēlīgi ietekmē plastmasas atkritumi. Plastmasas daudzumam uzkrājoties jūras iemītnieka organismā, ar laiku tas aiziet bojā, bet cilvēks, patērējot savā uzturā šādi barojušās zivis, nonāk pie plastmasas satura arī savā organismā. "Plastmasa var sadalīties ļoti sīkās, caurspīdīgās, cilvēka acij neredzamās daļiņās, kas var nogulsnēties arī jūras sālī, ko lietojam uzturā. Tas bieži vien ir piesārņots ar plastmasu, ko var pamanīt tikai laboratorijā, veicot sastāva analīzi," norāda E. Cepurītis. Pagaidām gan vides pētniekiem pietrūkstot detalizētas informācijas par to, kuras zivju sugas visvairāk cieš no plastmasas piesārņojuma. "Faktiski cieš visas sugas. Katrā ziņā ar katru gadu palielinās ietekmēto zivju sugu skaits," paskaidro vides eksperts.

Plastmasas sadalīšanās dabā var ilgt vairākus simtus gadu. No brīža, kad parasts plastmasas maisiņš, kurā reiz cilvēks uz desmit minūtēm iesaiņojis, teiksim, tomātu, līdz tam brīdim, kad maisiņš saules vai citu faktoru ietekmē sabirzis sīkākās daļās, var paiet gads vai pieci – atkarībā no apstākļiem. Zemē aprakts tas var nemainīties vairāku cilvēka mūžu garumā – precīzu atbildi vides pētnieki te nevar sniegt.

Maisiņi pludmalēs

Cerot, ka pasaulē un arī Latvijā maināmies aizvien izglītotākas un atbildīgākas sabiedrības virzienā, vides speciālisti aicina iedzīvotājus rūpīgāk izvērtēt plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu ikdienā. "Samazināt plastmasas maisiņu lietošanu nav grūti, vienkārši neņemot veikalā daudz maisiņu. Savukārt no valsts puses būtu nepieciešams noteikt tirgotājiem aizliegumu plastmasas maisiņus piedāvāt par brīvu. Eiropā aizvien vairāk sāk ieklausīties zinātnieku aicinājumā vispār aizliegt plāno plastmasas maisiņu ražošanu. Visticamāk, jau diezgan drīz par to lems arī Eiropas Parlamentā," stāsta E. Cepurītis.

Ekoskolu programmas ietvaros Vides izglītības fonds skolu jauniešiem organizē kampaņas, kurās mudina jaunos cilvēkus aizdomāties, cik nepieciešami ikdienā ir plastmasas maisiņi. Jau četrus gadus Vides izglītības fonds organizē arī ekspedīciju Mana jūra, kuras laikā tiek apsekota mūsu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste, uzskaitot un savācot atstātos atkritumus no Nīcas līdz Ainažiem 35 pieturas punktos.

E. Cepurītis stāsta: "Apsekojam 100 metru platas pludmales joslas, un, jāteic, plastmasas maisiņi ir otrs biežāk atrastais vides piesārņojums aiz izsmēķiem. Četru gadu laikā no kopējām 120 paraugu ņemšanas vietām pludmalēs tikai vienā reiz neatradām plastmasas maisiņus. Visbiežāk plastmasas piesārņojums konstatēts lielajās pludmalēs Rīgā, Pierīgā, kur gan atkritumi tiek vākti, bet apmeklētāju ir vairāk. Ja nevaram plānos plastmasas maisiņus aizliegt visā Latvijā, tad jūras piekrastē tos varētu liegt tirgot pludmaļu tuvumā. Pētījumi liecina, ka tas ir efektīvs veids, kā samazināt plastmasas atkritumu daudzumu. Vēl iedarbīgas ir arī vienkāršas zīmes, kuras vēsta: katrs pludmalē atstātais plastmasas maisiņš var nogalināt kādu dzīvnieku."

Prāta piesaistīšana

Uzsākot ievērot Zero Waste jeb Dzīve bez atkritumiem principus, drīz vien atklājām, ka dzīvošana bez atkritumiem ir ieguvums ne tikai apkārtējai videi, bet arī personiski, apliecina Laura un Andis Arnicāni. Viņi sāka ar to, ka likvidēja parasto atkritumu kasti, pārskatīja savus iepirkšanās paradumus un atteicās no plastmasas iepakojuma, tajā skaitā maisiņu, izmantošanas. Uz veikalu un tirgu jaunie cilvēki dodas ar auduma maisiņiem. "Zero Waste principu ievērošana prasa savas dzīves plānošanu un apziņu, kas viss nenotiek uzreiz un tagad. Tas prasa domāt par savu dzīvesstilu, par to, kas tiešām vajadzīgs un kā saimniekojam savās mājās, savā ģimenē. Tā ir prāta piesaistīšana visām darbībām," atzīst Laura. Andis turpina: "Tas nozīmē domāt arī par to, kā iztikt bez plastmasas maisiņa, ja pārgājienā, piemēram, samirks apģērbs – rēķināties, ka šādas situācijas var gadīties, un atrast ilgtspējīgu risinājumu, iegādājoties vienu speciālu maisiņu. Tas prasa savas dzīves plānošanu un radošus risinājumus."

Arnicāni ir atteikušies no patērētāja pozīcijas – ņemt, izmest, bieži vien nelietojot. Ar ko Zero Waste piekritēji sāk? "Pirmais solis ir apzināties, ko un kā dari. Arī mēs paši savulaik, veikalā iepērkoties, vienu nopirkto augli likām plastmasas vieglajā maisiņā, tad nākamo augli citā un to visu kopējā lielajā maisiņā. Taču var iztikt bez šiem maisiņu maisiņiem," ir pārliecināts Andis. Viņa ģimenē iegādājas tikai tādus pārtikas produktus, kas nav iepakoti plastmasā.

"Atkritumu apjomu esam samazinājuši tuvu nullei. Patiesībā, ja cilvēki papētītu savas atkritumu kastes saturu, 70–80% tajā būtu plastmasas maisiņi, kastītes, trauciņi, paciņas. Stikla un metāla parasti ir ļoti maz. Mūsu mājā lielākoties veidojas tikai organiskie atkritumi," stāsta Laura un turpina: "Galvenais Zero Waste princips balstīts uz otrādi apgāztu piramīdu, kuras pamatā ir samazināšana un atteikšanās. Atteikšanās no jebkā, no kā var atteikties, un plastmasas maisiņi ir viena no tādām lietām. Tāpat ūdeni var dzert nevis katrreiz no citas plastmasas pudeles, bet vienreiz iegādāties speciālu pudeli. Kafiju kioskos un benzīntankos var liet savā krūzītē. Arī uz tirgu pēc produktiem mēs ejam ar saviem trauciņiem, burciņām. Pat lielveikalos var izmantot savus iepakojumus."

Vissarežģītākais sākotnēji esot mainīt un lauzt savus ieradumus, neslēpj Arnicāni. Tagad sarežģījumi rodas tikai tad, ja nav bijis laika plānot ikdienas maltītes un atbilstoši Zero Waste principiem sagādāt pārtikas produktus, kā dēļ jābrauc uz attālāku veikalu, kur pārtiku var iegādāties bez plastmasas iepakojuma. Taču parasti reizi nedēļā Laura un Andis ar nepieciešamo produktu sarakstu dodas uz tirgu. Patiesībā Zero Waste atvieglo dzīvi tieši ar plānošanu. Tas nozīmē pielikt apziņu visiem ikdienas ritmiem, uzskata Arnicāni. Taujāti par citiem ieguvumiem, Arnicāni atzīst – dzīvošanai bez atkritumiem ir arī materiāli ieguvumi: "Izrēķinājām, ka pārslēgšanās uz Zero Waste mums ļāvusi ietaupīt 40% no saviem ikmēneša tēriņiem – turklāt nesamazinot pārtikas daudzumu un pat ēdot vēl labāk. Iepirkšanās tirgū un plānošana palīdz nopirkt tieši to daudzumu, cik var apēst. Mēs vairs vispār neizmetam pārtiku, jo  pērkam tikai tik daudz pārtikas, cik nepieciešams ēšanai."

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.