Līdz nākamā gada 1.janvārim ir noteikts pārejas laiks, kad praktiski jāpabeidz Krimas "integrācija" Krievijas sastāvā. Taču ir skaidrs, ka arī pēc tam Krima, kura ir atkarīga no energoresursu piegādēm un kurā ir vāji attīstīta infrastruktūra, saskarsies ar neskaitāmām problēmām, ko radīs ne tikai dokumentu, likumu un naudas maiņa.Krimai, līdzīgi kā Krievijai piederošajam Kaļiņingradas apgabalam, nav sauszemes robežas ar Krieviju. Līdz šim ierastākais veids, kā nokļūt no Krievijas uz Ukrainai piederošo pussalu, bija ceļot caur Ukrainas teritoriju, izmantojot autotransportu vai dzelzceļu.Lielāko daļu pārtikas un citu patēriņa preču, no kurām vairākums ir ražotas kontinentālajā Ukrainā, līdz šim Krimā ieveda pa sauszemi caur Perekopa zemesšaurumu.
Krimas tuvākā saikne ar Krieviju ir četrarpus kilometru platais Kerčas šaurums, kurā nav attīstīta nopietna prāmju satiksme un ik dienu abos virzienos tiek pārvadāti vien daži simti pasažieru.
Nupat Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs ir atdzīvinājis jau agrāk apspriesto ideju par tilta izbūvi pār šaurumu. Tomēr ir skaidrs, ka tik nozīmīgas būves projektēšana un celtniecība aizņems vairākus gadus.
Ņemot vērā saspīlētās Ukrainas un Krievijas attiecības, nevar izslēgt sauszemes savienojumu blokādi, kas kavētu okupētās teritorijas apgādi ar precēm un Krimu no pussalas pārvērstu par salu.
Paredzams, ka pašreizējie notikumi iecirtīs pamatīgu robu Krimas tūrisma nozarē, kas tieši vai netieši nodarbina 266 tūkstošus cilvēku jeb 30% no pussalā likumīgi nodarbinātajiem.
Pērn no sešiem miljoniem tūristu, kas apmeklēja Krimu, 50% bija no Ukrainas un tikai 25% atpūtnieku ieradās no Krievijas. Pēc Krimas okupācijas var prognozēt, ka tūristu daudzums no Ukrainas krietni saruks, bet eiropiešus atturēs neskaidrā politiskā situācija un nepieciešamība pēc Krievijas vīzas.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Diena piektdien, 21.martā!
