Kā un kad dzima ideja, ka vēlaties iegūt Zaļo karogu un ekoaugstskolas titulu?
Kad vēl biju administratīvais prorektors, studente Ilze Sauša atnāca pie manis ar ideju, ka Īrijā esot ekoaugstskola un arī mēs varētu par tādu kļūt. Pateicoties Ilzei un viņas domubiedriem, kā arī kolēģim Jurim Smaļinskim, viss aizsākās. Tas bija pēckrīzes laiks, tagad jau tas ir normāli, bet tad netika domāts, ka, ievērojot dažādus zaļos principus, var arī ekonomiski ietaupīt gan studenti, gan pati augstskola. Pirmajos gados rīkojām pat konkursu Tērē mazāk, maksā mazāk, kura ietvaros notika sacensības starp trim studentu kopmītnēm, kurām būs mazāks ūdens un elektrības patēriņš. Uzvarētājiem bija atlaides no dienesta viesnīcas maksas. Tas bija arī laiks, kad visās dienesta viesnīcās ieviesa iespēju šķirot atkritumus. Studenti veidoja dažādus pamācošus videoklipus, kā dzīvot dabai draudzīgāk. Pēc Ilzes nāca arī Toms Treimanis, kas vairāk pazīstams ar to, ka ar velosipēdu apbraukājis visu Latviju. Viņš arī augstskolā popularizēja aktīvo dzīvesveidu. Pēc tādām spilgtām personībām šobrīd studenti, kas atbild par zaļo virzienu, ir mazliet pasīvāki. Bet, no otras puses, daudzas lietas jau ir sakārtotas. Pirms septiņiem astoņiem gadiem daudz kā nebija, bet tagad daudz kas ir jau pašsaprotami, kaut vai tas, ka studenti iesniedz darbus elektroniski, vienīgi bakalaura un maģistra darbiem gan vienu eksemplāru izprintē. E-vide ir dabisks process. Visas aktivitātes – āra dzīves prakse vai integrētā apvidus prakse, kur studenti desmit dienu darbojas kādā pašvaldībā, – visur zaļie principi tiek ievēroti. Tas viņiem arī ļauj aiziet dzīvē un darbā, balstoties uz šiem principiem. Ekoaugstskolās, līdzīgi kā ekoskolās, zaļo virzienu vada studenti un administrācija drīzāk ir tā, kas tikai viņus atbalsta.
Kas, jūsuprāt, ir galvenais, lai sāktu ievērot videi draudzīgu dzīvesveidu?
Pašā sākumā bija vērojama pretestība, ka tūrisma programma ir tā zaļā, bet pārējās īpaši ne, jo zaļais virziens īsti neiet kopā ar tehnoloģijām. Mēs atkal centāmies pierādīt, ka iet gan. Kaut vai varam nedrukāt studentu darbus, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām. Tehnoloģijas daudzas lietas atvieglo.
Cik zinoši mūsdienās ir studenti par dabas tēmām?
Diezgan daudz, jo ir izplatīta ekoskolu sistēma, kur jau skolā ieliek pamatus zaļam dzīvesveidam. Cik man nācies kopā ar jauniešiem paceļot, kaut vai laivot pa upēm, visi saprot, ka ir jāved savi atkritumi līdzi. Kopumā sabiedrība mainās, protams, ne visa. Vienmēr ir kaut kāda daļa, kas piemēslo dabu. Sākumā man bija pozitīva attieksme pret Lielo talku, bet tagad ir mazliet negatīva attiecībā uz atkritumu vākšanu. Jo sanāk, ka vieni izmet, otri savāc. Kurš nevāc, tas domā, ka var piesārņot, jo atnāks kāds no talkas un visu sakops. Paaudzēm jāmainās, lai situācija uzlabotos.
Ko vēlaties uzlabot augstskolā ekoloģijas jomā? Kā pietrūkst?
Ir daudzas lietas. Augstskolas ēkā Tērbatas ielā, kur notika rekonstrukcija, daudz ko esam uzlabojuši, bet Cēsu ielā, piemēram, daudzās auditorijās ir problēmas ar ventilāciju, trūkst svaiga gaisa. Sākotnēji arī bibliotēka bija uzkonstruēta tā, ka varēja atvērt tikai vienu logu, taču visam, protams, ir vajadzīgi līdzekļi.
Vairāk nekā 20 gadu esat valmierietis. Vai pati pilsēta pa šiem gadiem ir kļuvusi zaļāka?
Laikā, kad aizsākām ekoaugstskolu, Valmieras mērs bija Inesis Boķis, kurš bija diezgan skeptisks pret mūsu studentu ideju. Bet pagāja kāds brīdis un sāka runāt, ka Valmiera arī esot zaļa. Iespējams, mēs arī pielikām savu artavu, lai Valmiera kļūtu par zaļu pilsētu. Zaļais virziens jau neizslēdz to, ka Valmieras apkārtnē nebūs vairs rūpniecības, bet gan akcentē to, ka pati pilsēta domā par zaļo dzīvesveidu. To īpaši izjūtam, kad pie mums atbrauc ārzemju viesi. Viņi ļoti to novērtē. Pasaule ir pārapdzīvota. Mēs to nejūtam, taču tie, kas dzīvo pārapdzīvotā vidē, priecājas par mūsu pilsētu. Pirms vairākiem gadiem pie mums atbrauca pasniedzējs no Somijas. Viņš bija izdomājis, ka dosies uz mežu, jo viņa aizraušanās bija putnu vērošana. Viņam bija saraksts ar putniem, kas jāatrod. Otrā dienā viņš atnāk pie manis un stāsta, ka tepat Valmieras parkos visus putnus jau atradis. Nemaz uz mežu nav jāiet. Arī viesiem no Nīderlandes, kad viņi pirmo reizi brauca no Rīgas uz Valmieru, likās, ka ceļš ved vienīgi pa mežu. Un Valmierā vēl upe tek cauri pilsētai un veido apkārt zaļo zonu. To arī mūsējie arvien vairāk novērtē. Šobrīd pasaulē daudzviet notiek suburbanizācija, kad cilvēki pārceļas no lielām pilsētām uz laukiem. Arī Latvijā ir tāda tendence. Daudzi mūsu studenti, beidzot augstskolu, pārceļas uz Rīgu, bet daudzi savukārt izvēlas dzīvesvietas citās pilsētās, piemēram, Siguldā, Cēsīs. Ja tomēr paliek Rīgā, tad iegādājas vasarnīcu. Paaudzi pēc 30 vairs "nevelk" uz Rīgu. Sākumā visi skrien, bet tad viena daļa, kam jau ir bērni, pārvācas. Un tās priekšrocības ir milzīgas. Valmierā jau viss ir – pieejami dažādi sporta veidi, mākslas skola, teātris. Visu var apvienot un ietaupīt laiku! Cilvēki alkst pēc dabas tuvuma!