Pavisam Latvijā ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem apstiprinātas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas – daudzas no tām ietilpst arī starptautiskos aizsargājamo teritoriju tīklos (neskaitot dižkokus un dižakmeņus). Katra atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām (nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis, aizsargājama jūras teritorija). Tās ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.
Aizsargājamās dabas teritorijas izmantošana un aizsardzība tiek regulēta galvenokārt ar Ministru kabineta noteikumiem. Daļai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju ir izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, ar kuriem iespējams iepazīties Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) mājaslapā. Atļautās un aizliegtās darbības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās atkarīgas no teritorijas kategorijas un zonējuma. Visstingrākie ierobežojumi ir noteikti dabas rezervātos un īpaši aizsargājamo teritoriju dabas rezervāta stingrā režīma un regulējamā režīma zonās, kur ir aizliegta uzturēšanās un pārvietošanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība ar atsevišķiem izņēmumiem, kas katrā aizsargājamajā teritorijā var nedaudz atšķirties. Piemēram, lielākoties sezonas liegumi ir noteikti putnu sugu aizsardzībai, tādai kā putnu ligzdošanas, perēšanas aizsardzībai sezonas lieguma teritorijā no 1. marta līdz 31. jūlijam ir aizliegta uzturēšanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība – tieši kurās teritorijās ir šie liegumi, jānoskaidro DAP mājaslapā vai vietējā pašvaldībā.
Kā pazīt īpaši aizsargājamu teritoriju? Šo teritoriju robežas tiek atzīmētas ar informatīvo zīmi – ozollapas piktogrammu uz zaļa fona. Šādas zīmes tiek izvietotas vietās, kas ir vispiemērotākās, lai informētu potenciālo teritorijas apmeklētāju, piemēram, tur, kur aizsargājamo teritoriju robežu šķērso ceļi, dabiskās brauktuves, takas vai stigas.
It visur, dodoties dabā, jāuzvedas saudzīgi, nedrīkst piemēslot, un visu, ko atnesāt, jāaiznes sev līdzi. Taču īpaši aizsargājamās teritorijās jāņem vērā, ka nedrīkst celt teltis un kurināt ugunskurus ārpus tam speciāli norādītām vietām. Nekādā gadījumā mežos un purvos nedrīkst nomest izsmēķus vai pavirši nodzēstus sērkociņus, jo tie var izraisīt ugunsgrēku.