Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija
Lienei aiz muguras Jeņisejas upe pirms viena no padomju gigantiem – HES, kuras dēļ tika pārceltas veselas pilsētas

Sibīrijas Kurzemē

Meklēt, atrast un uzturēt latvietību dažādās pasaules malās – tāds ir bijis Lienes Salmiņas (30) aicinājums, mācot latviešu valodu un kultūru Sibīrijas latviešu ciemā, Krasnojarskā un Itālijā

Kad Liene Salmiņa Latviešu valodas aģentūras uzdevumā devās strādāt uz latviešu ciemu Omskas apgabalā Sibīrijā, viņai bija tikai 21 gads. Kurzemes Ozolaini jeb Kurļano-Dubovku XIX/XX gadsimta mijā izveidoja latvieši, kuri turp devās labākas dzīves meklējumos. Mūsdienās vēl daudzus pārsteidz tas, ka ne visi latvieši Sibīrijā nonāca izsūtījuma rezultātā.

Latviešu bezzemnieki un kalpi devās uz Iekškrievijas guberņām, brīvi pieejamās zemes vilināti, nodibinot Sibīrijā ap 200 kopienu. Vēl šodien šajās teritorijās dzīvo cilvēki, kuri lielākā vai mazākā mērā sevi uzskata par latviešiem. Liene paskaidro: "Šos aizbraucējus pat nevar uzskatīt par emigrantiem, jo viņi nešķērsoja robežu, viņi neaizbrauca no dzimtenes. Toreiz Ieva Baranova Krievijas impērija bija viena liela valsts, bet Latvijas teritorija – tās nomale." Mani bērni augs Sibīrijā! Interese par Sibīriju Lienei radās jau pusaudzes gados, kad viņa pat īsti nemācēja krievu valodu.

Aizrāvusies ar krievu rakstnieka Vladimira Megres darbiem, Liene paziņoja, ka viņas bērni augs Sibīrijā. Taču tas palika joku līmenī, jo likās neiespējami – meitenei no Jaunjelgavas rast dzīves un darba iespējas tālajā Krievijā. Vēlāk viss sanāca it kā netīšām, tomēr liktenīgi. Lai arī Liene sākotnēji gribēja mācīties arhitektūru, būvniecību vai ekonomiku, sakritības dēļ sākusi studēt latviešu filoloģiju. Studijām gan Liene neredzēja jēgu, viss fakultātē likās lēns un vecmodīgs: "Līdz jauniem apvāršņiem un studentu dzīves kūsāšanai tur bija kā līdz mēnesim. Katrs klusiņām ierakās savās grāmatās un tur arī dzīvoja." Lienei ātri palika garlaicīgi, un jau otrajā semestrī viņa sāka meklēt darbu un pārgāja uz neklātienes studijām. Šajā laikā jauniete pirmo reizi uzzināja par iespēju mācīt latviešu valodu Sibīrijā.

Viņas ģimene gan neesot bijusi priecīga par to, ka, tikko atgriezusies no brīvprātīgā darba Portugālē, meitene taisnā ceļā dodas uz Sibīriju. Vecāki baidījās, ka meita tālumā ieprecēsies un tur arī paliks. Pati Liene gan bija par jaunu, lai no kaut kā baidītos. Viņa atzīst, ka toreiz motivēja nevis misijas apziņa vai profesionāla interese, bet gan vēlme atpūsties. "Biju vāveres ritenī un nezināju, kā no tā izkāpt. Divi darbi, nosacītas mācības, beigusies pirmā nopietnā draudzība... Psihologi to sauktu par krīzi," tagad vērtē pati Liene.

Uz Kurzemes Ozolaini Liene devās kopā ar kolēģi – latviešu valodas skolotāju netālajā Augšbebru ciemā, kas ir lielākais un uzņēmīgākais Sibīrijas latviešu ciems. Uz Krievijas neizmērojamiem plašumiem abas jaunietes devās pilnīgā neziņā, vai kāds viņas sagaidīs, kāda būs viņu dzīves un darba vieta un ikdiena. Ciema iedzīvotāji bijuši pārsteigti par Lienes ierašanos, jo iepriekšējā gadā solītā skolotāja tā arī neesot atbraukusi. Līdz ar to arī Lienei nebija noorganizēta dzīvesvieta, un viņa dzīvoja pārmaiņus vairākās viesģimenēs. Meitene bija nonākusi vietā bez interneta, ar sliktiem telefonsakariem un sešu stundu laika starpību no mājām, tomēr no šī laika palikušas tikai labas atmiņas – grūtības un skumjas aizmirsušās. Nebija arī neviena, kurš varētu dot norādes par darbu, tomēr ar laiku ciema skola kļuva par Lienes privātāko telpu. Katru dienu meitene mācīja latviešu valodu un kultūru trim ciema bērniem, kā arī dejoja ar viņiem tautasdejas. Ar pieaugušajiem, kuri latviešu valodu jau prata, kopīgi skatījās filmas, apsprieda receptes un stāstīja par sadzīvi Latvijā.

Kurzemes Ozolaines skolā Liene varēja brīvi izpausties, un tas sagādāja lielu gandarījumu – pati varēja gan šūt brunčus, gan taisīt horeogrāfiju dejām. "Lielpilsētā tam būtu piesaistīta vesela komanda, bet mazā ciemā viens pats cilvēks var izdarīt kaut ko pamanāmu un nozīmīgu," saka Liene. Tolaik viņa daudz iemācījusies arī pati – piemēram, cirpt aitas un vērpt.

Sibīrija noteikti nav vieta visiem, taču Lieni tā veldzēja ar savu mieru un klusumu. Uz jautājumu, vai jaunai meitenei nebija garlaicīgi veselu mācību gadu dzīvot ciemā ar 100 iedzīvotājiem, Liene atbild: "Man nekad nav bijis garlaicīgi arī pašai ar sevi. Varbūt reizēm bija skumji un vientulīgi, bet garlaicīgi – nē. Esmu augusi laukos un varu stundām klīst pa mežu.Vientulības robus iemācījos aizpildīt ar dažādiem rituāliem, piemēram, aiziet uz piecus kilometrus attālā ciema veikalu."

Īpaši siltas atmiņas saistās ar sirsnīgajiem un patiesajiem sibīriešiem. "Nekad dzīvē nebiju redzējusi tik vienkāršus un mierīgus cilvēkus, bez liekām lietām, vārdiem un pat domām. Intrigas? Pupu mizas! Protams, vecmāmiņas skatās pa logu, kurš ar kuru aizgāja, taču tās nav principos balstītas, ļaunas intrigas. Sibīrijā – neatkarīgi no etniskās izcelsmes – tevi ziemā uz ceļa neatstās un nepabrauks garām, ja būsi nonācis nelaimē. Protams, zādzības notiek arī tur, taču liekuļošana sastopama daudz retāk. Ja kāds pajautā, kā tev iet, – viņi patiešām to grib zināt, nevis prasa pieklājības pēc."

Visu Lienes stāstu lasiet 17.novembra žurnālā SestDiena!

Top komentāri

Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
Lienīt ! Tu esi dūšīga meitene ! Lai tevi sargā pats Dievs un tad viss noteikti būs kārtībā !
Brīvprātīgi
B
būt Sibīrijā ir pilnīgi kas cits,nekā būt varmācīgi izsūtītam un izmestam likteņa varā. Sibīrija patiešām ir skaista ,tas miers,klusums un skaistums
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena