Panamas kanāls un korķis

gada pārņēmusi savā pārziņā kanālu un tikusi vaļā arī no ASV karabāzēm, taču lielā vienprātībā uzskata sevi par vismaz tikpat īstu Ameriku kā Los Estados Unidos - ASV. Taču viena lieta ir lasīt, bet pavisam cita - tumsiņā joņot pa krustu šķērsu līkumojošām autostrādēm simtu (nepārspīlējot) debesskrāpju pakājē, acīm žilbstot no neona reklāmām un pretimbraucošo automašīnu tālajām gaismām. Pašu mājās ierastā autovadītāju pieklājība šeit īsti nedarbojas.Savukārt jau nākamā diena Panamasitijā liek saprast, ka šī tomēr ir pavisam cita, iepriekš neredzēta un neizjusta Amerika un ka nav bez pamata banālā atziņa par šo zemi, kurā savā veidā sastopas ne tikai Rietumi un Austrumi, Ziemeļi un Dienvidi, bet piedevām gan Karību atslābinātā atmosfēra, gan latino darbīgums, gan gringo uzņēmība un snobiskums - un vēl, vēl, vēl.Reizē ar debesskrāpjoto centru, kura panorāma no jūras puses ir tiešām iespaidīga, te var atrast gan nomaļus, klusus un zaļus bagātnieku rajonus, gan Casco Viejo - kādreizējo pilsētas centru, kas gadu desmitiem lēnām brucis kopā, bet tagad kļuvis par vienu no galvenajām tūristu atrakcijām, gan Panama Viejo – slavenā pirāta Henrija Morgana izpostītās pirmās Panamas drupas, kuras visuzskatāmāk atgādina par kādreizējām ģeopolitiskajām kaislībām. Protams, visa Amerika jau gadu simtiem ir bijusi viena liela nāciju un rasu kausētava, taču pirmais un arī otrais iespaids mūsdienu Panamasitijā, valsts galvaspilsētā, kuras oficiālais vārds ir tāds pats, kāds valstij,-  Panama, ir viennozīmīgs: te nu gan sapulcējušies vai visu ādas krāsu un nokrāsu pārstāvji - gan visu brūnuma toņu metisi, gan īsti balti un īsti melni ļaudis, indiāņu un afrikāņu jaukto laulību pēcteči (starp citu, pat Panamas galvenā svētā statuja ir divarpus metru augstais Portobelo Melnais Kristus).Tad vēl arī pārsteidzoši daudz indusu un ķīniešu (tiek lēsts, ka Panamas legālo un nelegālo iedzīvotāju vidū ķīniešu varētu būt pat desmit procentu), un paretam kāds musulmanis un jūds savā tradicionālajā ietērpā. Pašā Panamā pašlaik mīt nepilni divi miljoni cilvēku (aptuveni puse visas valsts iedzīvotāju), no viņiem vairāk nekā divas trešdaļas ir metisi, jauktie un tīrasiņu indiāņi - piektā daļa, baltie - desmit procentu.Kausētavas sajūta izpaužas itin visā ― jau sākot ar naudu. Panamai ir sava nacionālā valūta balboa, taču reāli (un arī oficiāli) apgrozībā ir tikai ASV dolāru banknotes, jo balboa pēc vērtības pielīdzināts dolāram, un vietējās varas iestādes izdomājušas savu papīra naudu nemaz nedrukāt. Amerikāņu centu monētas tiek apgrozītas tikpat brīvi kā vietējie sentavo, toties uz simtdolāru naudaszīmēm gan šeit skatās ar lielām aizdomām ― tirgū būs jāmeklē naudas mainītājs, bet lielveikalā banknoti gan pieņem, taču iereģistrē īpašā žurnālā kopā ar maksātāja personas datiem.Sajūta "it kā Amerika, it kā tomēr ne" Panamasitijā piemeklē ik pa brīdim - it kā amerikanizācija šeit notikusi, bet kādā brīdī ņēmusi un apstājusies. Lielākie tirdzniecības centri pēc apjoma vairākkārt pārsniedz Rīgas sasniegumus, bet liela daļa veikalu un to sortiments eiropietim liek nelielā izbrīnā saraukt degunu. Pilsētas centrs ir debesskrāpjiem nosēts, bet daudzi tā arī palikuši līdz galam neuzcelti, savukārt liela daļa pārējo kaut kā ieslēpti kvartālu centrā, turklāt bieži vien tikai pāris kvartālu atstatums šķir lepnu veikalu puduri no puskrimināliem graustiem. Te ir apmēram četri simti kazino un citu azartspēļu vietu, un notiek viens no pasaules lielākajiem karnevāliem.Visu rakstu lasiet žurnāla Sestdiena 26.jūlija numurā!