Pērkot pankūkas ātrās ēdināšanas ķēdē Teremok, pirmajā reizē, uzrunāts par sudarj, kas ir kaut kas vairāk par vienkārši kungu, domāju, ka puisis pārdevējs tikai improvizē. Taču, nē, sudarj un sudariņa šeit ir oficiāla uzrunas forma. Tas nekas, ka šķīvji no kartona, toties uz tiem rakstīts: "Visu, kas bija šajā šķīvī, mēs gatavojām ar mīlestību."
Tieši tāda ir mūsdienu Pēterburga. Kaut kas pa vidu starp smalku iznešanos un vienkāršību. Studentu pārpildītā trolejbusā, kurš iet uz Vasilija salu, kāda pavecāka kundzīte sāk tirādi, ka sabraukuši te visādi un vietējiem nav dzīves. Konduktore ievelk gaisu un sadod kundzītei krietnus piparus: "Ko jūs vispār par mums zināt?" Nu, es zinu vēl mazāk.
Atceros iepriekšējo viesošanos Pēterburgā pirms 20 gadiem, kad entuziastu bariņā braucām skatīties Ļeva Dodina izrādes. Metro pasažieri toreiz bija sašutuši, ka prasījām viņiem, kā atrast teātri, – kā nav kauna, mēs te par izdzīvošanu cīnāmies, kāds vēl teātris! Taču teātra nams bija pilns. Arī tagad vismaz trijās Pēterburgas operās skatītāju netrūkst. Pat kājās stāv un cierē, vai kāds starpbrīdī nebūs aizgājis projām.
Aizbraukt uz Pēterburgu būtu ārkārtīgi vienkārši, ja nebūtu jāsaņem vīza. Atliek tikai reģistrēties lielāko autobusu pārvadātāju mājaslapās un sagaidīt izdevību – es septembra beigās aizbraucu par 9,90 eiro vienā virzienā, bet šī raksta tapšanas laikā saņēmu vēstuli ar piedāvājumu braukt vēl lētāk – par septiņiem eiro. Autobuss ir ērts un ceļā pavada desmit stundu, ieskaitot robežas šķērsošanu.
Balta kleita, melns krūšturis
Pēterburgā viesojos laikā, kad Mihaila teātrī rāda divus ne pārāk jaunus iestudējumus, kas tapuši ar latviešu mākslinieku līdzdalību. Andrija Žoldaka režisētajā Pētera Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā divus vakarus pēc kārtas titullomu dziedāja Jānis Apeinis, kurš šai iestudējumā, cik var saprast, ir pastāvīgs viessolists. Ar Zelta masku apbalvotais režisors gan, manuprāt, pārcenties ar simbolisma elementiem, kā arī ieviesis daudz trokšņainas rosības pat intīmajā Tatjanas vēstules skatā. Toties par Monikas Pormales veidoto scenogrāfiju un Mareunrol’s kostīmiem var tikai priecāties, lai arī tie stingri pakļauti režisora koncepcijai par balto pasauli, kas Oņegina ietekmē kļūst arvien melnāka un melnāka (jau minētajā vēstules skatā, kad Tatjana novelk melno mēteli, zem baltās kleitas vīd melns krūšturis). Zāle ir pārpildīta, un daudzi stāv kājās. Tiesa, pirms trešā cēliena vairākas sēdvietas atbrīvojas un sākas zināma pārvietošanās.
Andreja Žagara 2010. gadā veidotā Džuzepes Verdi Masku balles versija ar Andra Freiberga scenogrāfiju un Kristīnes Pasternakas kostīmiem ir profesionāli nostrādāts darbs, kas neraisa vētrainas emocijas. To, līdzīgi kā Andreja Žagara Prāgā iestudēto Tanheizeru, var saukt par samērā konservatīvu iestudējumu. Arī šai izrādē publikas netrūkst.
Izdodas pabūt arī gaužām tradicionālā Aīdas izrādē Marijas teātrī, un pēdējā vakarā atrodu arī nelielo Sanktpēterburgas operas ēku, kurā ir mīlīga, grezna zāle ar bezgala eksotisku foajē, kas veidots kā grota ar stalaktītiem. Šī ir tā operas trupa, kas jau četrus gadus viesojusies Jēkabpilī un, ja piecu gadu līgums joprojām būs spēkā, šķiet, brauks arī nākamvasar. Teātra mākslinieciskais vadītājs Jurijs Aleksandrovs kā iespēju nākamā gada viesizrādei minēja šā gada maijā pirmizrādīto Džoakīno Rosīni Seviljas bārddziņa iestudējumu, ko noskatījos. Aleksandrovs palicis sev uzticīgs, viņa spēles prieks, kā vienmēr, mazliet balansē uz kiča robežas (nudien īsti nesapratu, vai izrāde iegūst, ja Figaro pārģērbjas par pavāru vai skursteņslaucītāju). Toties par karavīru pārģērbtā Almavivas ierašanās Bartolo mājās "zirga" mugurā gan ir smieklīga. Gan jau jēkabpilieši paši brauks skatīties izrādi. Man radās bažas, vai bez titriem tā brīvdabas skatītājam būs saprotama.
Kā uzzinājāt par mūsu muzeju?
Lai nonāktu pirms pieciem gadiem atklātajā laikmetīgās mākslas muzejā Erarta, jābrauc diezgan dziļi iekšā Vasilija salā. Piecstāvu ēkas vienā spārnā izvietota pastāvīgā ekspozīcija, otrā – izstādes. Muzejs, kuru darbdienas rītā sastopu gaužām mazapmeklētu, aktīvi rīko dažādus pasākumus, un pie kases izveidotie līčloču celiņi liecina, ka ir bijušas reizes, kad publika šo māju, kā teikt, gāzusi apkārt. "Kā jūs uzzinājāt par mūsu muzeju?" vaicā jauneklis, kuru acīmredzami neapmierina atbilde, ka esmu skatījies kopējos muzeju portālus, kuros Erarta ir tikai viena no iespējām. Aizbraukt uz turieni ir vērts.
Muzejs ir privāts un finansēts no ārzemēm, tāpēc arī tā saturs ir samērā brīvdomīgs. Pastāvīgās ekspozīcijas pirmajos divos stāvos dominē zināms naivisms, pašironisks skatījums uz mākslinieku dzīvi un sadzīvi, alkohola lietošanu ieskaitot, taču – jo augstāk, jo nopietnāk. Pirmkārt, muzejā pārstāvētajiem māksliniekiem nav ilūziju par padomju laiku. Aleksandra Kabina gleznā ar atturīgo nosaukumu Ziemeļu dzelzceļa stacija redzama apsnigusi ainava – divi lopu vagoni un aizmugurē kāda Sibīrijas sādža. Nekāda ilustratīvisma, bet emocionāli trāpa nekļūdīgi. Vai Dmitrija Janovska darbs no cikla Sienas, kurā cauri netīrumu slānim vīd Ļeņina portrets. Anatolijs Gankevičs darbā Krievi nāk 2 stilizē Staļina laika plakātus ar vienā solī ierindā maršējošām gaišmatainām sievietēm, kuras karogu vietā tur mastos piestiprinātus paklājus.
Samērā depresīvs ir arī autoru skatījums uz mūsdienu Krieviju. Staņislavs Kazimovs darbā Tukšums pelēkā vidē iezīmē gaišzilu mūra žogu un tā priekšā sarkanu ceļazīmi, kas braucējus aizvirza pa kreisi. Staņislavs Lukinihs darbā Nacionālmanekeni reālistiskā manierē glezno skatlogu ar diviem Krievijas olimpiskās komandas sporta tērpos ieģērbtiem manekeniem, virs kuriem vīd izkārtne "Veiksmes skaistums". Drūma un nepievilcīga ir mākslinieku zīmētā tagadne, piemēram, cauri melnam, ar naftu pielijušam līdzenumam brauc sastāvi ar cisternām. Īpaša nepatika Erartas autoriem ir pret metro, tam būtu jāmeklē kāds īpašs skaidrojums. Turpat blakus ir viens no efektīgākajiem kolekcijas darbiem – Sergeja Kareva metāla objekts Tārpa pēdas – apjomīga, deformēta konstrukcija, kuras vienā stūrī vīd arī tārpa aste. Arī šo var uzskatīt par zināmu "veltījumu" metro – un industrializācijai kopumā.
Lielāko daļu muzejā redzamo darbu var aplūkot arī tā mājaslapā, taču tajā nav atrodami divu īpaši asi pret pastāvošo varu nostājušos autoru vārdi: Jevgeņija Kondratjeva objekts Welcome to Russia – milzīgajā pavērtajā matrjoškā vīd iekšpusē paslēptie moku rīka dzelkšņi –, kā arī divi Vasilija Slonova darbi no cikla Welcome! Sochi 2014, kuros apspēlēts Soču olimpiādes logotips, piemēram, tāds, kurā olimpiskie apļi veido tanka apakšējo daļu. Slonova personālizstāde par Soču tēmu Permā savulaik maksāja ar amatu šīs pilsētas mūsdienu mākslas muzeja direktoram. Iespējams, tieši politiskā konteksta dēļ muzejs Erarta īpaši nereklamē, ka tajā šie darbi ir aplūkojami.
Neticama veiksme
Pilnīgi cita aina paveras suvenīru stendos, kas izvietoti pie ievērības cienīgiem apskates objektiem, piemēram, Ermitāžas un rostrālajām kolonnām Vasilija salā. T krekli un krūzītes pārsvarā apdrukāti ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina attēliem. Grūti pateikt, kas šos suvenīrus pērk – vietējie vai Ķīnas un citu Āzijas valstu tūristi, kuri Pēterburgā sastopami visur. Rietumnieku tomēr ir mazāk. Kioskos ir arī pa kādam krekliņam ar bijušās PSRS ģerboni, kā arī Staļina ģīmetni. Kādā suvenīru veikalā atrodu šokolādi, uz kuras uzzīmēta Krievijas karte ar Krimu kā "jauno teritoriju" un pārējām valstīm ap Krieviju kā "perspektīvajām teritorijām". Var jau būt, ka kāds to uzskata par jociņu.
Ārvalstu tūristi Krievijā joprojām var rēķināties ar diskrimināciju, jo daudzos muzejos jāmaksā vairāk, ja neesi Krievijas vai Baltkrievijas pilsonis. Šur tur atlaižu loks ir mazliet plašāks, tajā iekļauti, piemēram, Kazahstānas iedzīvotāji. Taču man neticami paveicas – esmu Pēterburgā oktobra pirmajā ceturtdienā, kad Ermitāžā visus ielaiž bez maksas. Pusstunda vējainā laukumā Ziemas pils priekšā, otra pusstunda iekšpagalmā, kur aktīvi notiek remonts, un tad jau kārotās durvis ir vaļā.
Pārstāstīt, kas ir Ermitāža, nav lielas jēgas, daudzi tajā ir bijuši, vienīgi brīdinājums – ēkā notiek remonts, tāpēc daži spārni nav pieejami. Daļa kolekciju pārvietotas uz blakus esošo, pērn pēc rekonstrukcijas atklāto Galvenā štāba ēku. Savukārt Krievu muzejā ietrāpos svētdienas rītā, kad tiek organizētas ekskursijas ģimenēm ar bērniem – par šausmām zāļu uzraudzēm, kas diezgan skaļi purpina par "bezsmadzeņu mamašām".
Četras dienas ir par maz, lai aptvertu uzpucēto centru un saprastu, kas notiek nomalēs. Taču Pēterburgas parādes seja ir pievilcīga un pašreizējā valūtas kursa situācijā tūristam neprasa milzīgus tēriņus.