Man ir paveicies būt Sanktpēterburgā daudzas reizes, un bija radusies pārliecība, ka ir apskatīts pietiekami daudz – pilsētas daudzveidīgā arhitektūra, muzeji un galerijas, tāpēc radās jautājums, ko vēl ir vērts aplūkot. Vietējie draugi ieteica izbraukt ārpus pilsētas un doties uz Pavlovsku. Līdz šim par to nebiju neko dzirdējis, biju bijis tikai Pēterhofā un Carskoje Selo un tāpēc gaidīju kaut ko līdzīgu šīm bijušajām imperatoru rezidencēm. Pilnīgi negaidīti izrādījās – Pavlovska ir atpūtas vieta bez tūristu pūļiem, ar neuzspodrinātu, autentisku arhitektūru.
Pavlovskas iespaidā mēģināju uzzināt, kādas Sanktpēterburgas piepilsētas vēl varētu apskatīt, kas sajūtu ziņā tai līdzinātos, – tā es atklāju sev arī Gatčinu un Oranienbaumu. Sanktpēterburga ir plaša, trokšņaina pilsēta, un sev par prieku esmu atradis mierpilnu pastaigu, neatkārtojamas arhitektūras un ainavu vietas. Vienlaikus mani vilināja arī tas, ka ne viss šeit jau ir atjaunots līdz mārketinga spožumam, – tieši šī sajūta rada dabas un cilvēka roku darba blakuspastāvēšanas dabiskumu un jēgu.
Pavlovska. Tagadnes neesamība
Labākais laiks, lai iepazītu Pavlovsku, ir silta vasaras diena. Vilcieni kursē bieži, un pilsēta atrodas aptuveni pusstundas braucienā no Pēterburgas. Es ieteiktu turp doties no rīta, lai pilnībā izbaudītu visu, ko piedāvā šis atpūtas parks, pie reizes var apskatīt arī Vitebskas dzelzceļa staciju Pēterburgā, kas pati par sevi ir laba kultūras vēstures stunda. Stacija ir celta XX gadsimta sākumā, tas ir spožs jūgendstila interjeru paraugs. Te noteikti jāatrod stikla paviljonā apskatāmais vēsturiskais vilciens, ar kuru pirmo reizi aristokrātija no Pēterburgas brauca uz Carskoje Selo. Savukārt Pavlovskas stacija ir interesanta ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem – šeit, tieši dzelzceļa stacijā, uzstājies Johans Štrauss, Sergejs Prokofjevs un citi komponisti.
Atbraucot uz Pavlovsku, nevar nepamanīt, cik ļoti šeit atšķiras gaiss – ir sajūta, ka esi laukos. Ieeja parkā ir blakus stacijai, uzreiz pāri ielai. Pavlovska ir piļu un parku komplekss, veidots XVIII–XIX gadsimtā, tā ir bijusi imperatores Katrīnas II dēla Pāvela vasaras rezidence. Staigājot pa ļoti plašo parku, nekad nevar paredzēt, kāda ainava atklāsies, skulptūras, tiltiņi un dekoratīvie elementi šeit neatkārtojas, un, apskatot tos no citas puses, katru reizi tie izskatās mazliet citādi. Kalnainais apvidus, upītes un kanāli nav tipiski plakanajai Pēterburgas ainavai, un šeit tas viss rada neatkārtojamu arhitektūras iekļaušanos dabiskajā vidē, nesagraujot vienota veseluma sajūtu.
Apmeklētāji pārsvarā ir vietējie pilsētnieki vai pēterburgieši, nevis steidzīgie ārzemju tūristi. Parkā nav kafejnīcas, tāpēc ieteiktu jau iepriekš iegādāties pārtiku. Līdzi ņemamo lietu sarakstā nākamreiz noteikti iekļautu arī segu. Pavlovskas parkā ir daudz apvidu ar garu zāli, blakus vienmēr ir kāds strauts vai upīte – lieliska vieta piknikam vai vienkārši atpūtai. Pavlovskas parks ir mana iemīļotā pastaigu un atpūtas vieta arī tāpēc, ka nekur citur man neradās sajūtas par tagadnes neesamību. Parka atmosfēra nemanāmi nojauc robežu laika izjūtā ne tikai vizuāli, te ir daudz nianšu, noslēpumainības un negaidītu detaļu, kas kopā rada ļoti personīgu Pavlovskas sajūtu. Viens no maniem parka atradumiem bija koka soliņš, kas ticis izmantots daudzsēriju filmā Idiots un saistās ar kņaza atzīšanos mīlestībā kādai no romāna varonēm.
Vakarpusē ap saulrietu parks iegūst pavisam īpašu noskaņu un liek aizmirst par tagadni – noslēpumaina gaisma, mistiskuma piedeva, dzejiskums. Šajā gaismā īpaši skaists izskatās Draudzības templis – liels stilizēts 16 kolonnu templis, kurš, šķiet, izstaro pats savu klusumu, klusējot par sen notikušiem stāstiem.
Nākamā reize, kad apciemoju šo parku, bija saulaina ziemas diena – vietējie iedzīvotāji bija sanākuši slēpot un vizināties ar ragavām. Ziema Pēterburgā parasti ir smags pārbaudījums, turpretim Pavlovskas parkā ir iespēja izbaudīt īstu, dziļu sniegu un ziemas burvību.
Gatčina. Katrīnas II dāvinājums
Vēl viena Pēterburgas piepilsēta, kas nav īpaši pazīstama plašākam ceļotāju skaitam, ir Gatčina. Tā ir vēsturiski ļoti interesanta pilsēta, kas stipri cietusi vācu okupācijas laikā. Lai gan restaurācijas darbi ir atdzīvinājuši lielu parka daļu, daudzas vietas un skulptūras vēl nav atjaunotas. Lai gan ļoti daudz kas ir pazaudēts, Gatčinā rodas arī kāda neatklāta skaistuma sajūta, kas atstāj vietu jūsu iztēlei.
Imperatore Katrīna II šo apgabalu uzdāvināja savam favorītam Grigorijam Orlovam pateicībā par valsts apvērsumu, kas ļāva viņai nākt pie varas. Tieši šīs vietas gleznainums bijis imperatores izvēles iemesls. Tika pieaicināti itāļu arhitekti, un tā radās Gatčinas pils un parku ansamblis. Vēlāk šo apvidu mantoja Katrīnas II dēls Pāvels. Šeit noteikti jāapskata Gatčinas pils, kuru grezno interjeru un mākslas kolekciju dēļ līdz pat 1944. gadam tautā dēvēja par mazo Ermitāžu.
Gatčinas pils parka galvenie objekti ir Baltais ezers un Sudraba ezers. Viens no skaistākajiem skatiem ir Baltā ezera krasts ar tālumā redzamo Veneras paviljonu, kas atrodas uz Mīlestības saliņas. Mīlestības sala ir tikusi veidota mākslīgi iegarenā sirds formā un ir rets XVIII gadsimta salu regulārā dārza paraugs. Gatčinas pils un parks ir apvīti ar daudziem mītiem varbūt arī tāpēc, ka jau pirmā tās īpašnieka Grigorija Orlova laikā tika izrakts tunelis, kas veda no pils līdz Baltajam ezeram. Tunelis kļuvis pazīstams ar to, ka tam piemīt rets akustisks efekts, kas tika atklāts vēl XVIII gadsimtā, – tunelī pateikts vārds vai frāze aptuveni pēc 40 sekundēm atbalsojas neticami skaidri pat vairākas reizes.
Pirms Gatčinas apmeklējuma ieteiktu iegādāties karti, jo apskates objektu parka teritorijā ir daudz un ne visus var atklāt, vienkārši staigājot.
Oranienbauma. Rokoko stils ir dzīvs
Šī pilsēta mani piesaistīja ar savu nosaukumu, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē pomeranci jeb apelsīnkoku. Leģenda vēsta, ka šajā vietā bijusi oranžērija ar retiem augiem – pomeranču kokiem, zem katra no tiem bijis liels uzraksts Oranienbaum. Garām braucis imperators Pēteris I un ieraudzījis šos uzrakstus. Tā radās šīs pilsētas nosaukums. Šis ir vēl viens Pēterburgas piepilsētas pils un parku komplekss, kas ietver XVIII gadsimta celtnes. Šis komplekss ir unikāls ar to, ka šī ir vienīgā vieta visā Krievijā, kur ir saglabājies rokoko stils interjeros un arhitektūrā.
Viens no burvīgākajiem atklājumiem šeit ir Ķīniešu pils, kurā saglabājies gandrīz viss XVII–XVIII gadsimta interjers un mākslas darbi, ķīniešu un japāņu oriģinālās zīda tapetes un parkets, kas ir ļoti liels retums. Retums ir arī tas, ka pils komplekss Otrā pasaules kara laikā ir saglabājies gandrīz neskarts. Oranienbauma atstāja līdzīgu iespaidu kā Pēterhofa – te ir franču regulārie dārzi, līdzīgas arhitektūras stila iezīmes. Savukārt parka centrālā un lielākā celtne ir Menšikova pils, celta Pētera laika ziemeļnieciskākā baroka stilā. Menšikovs bija Pētera I labā roka, kurš kļuva slavens ar savām reformām tikpat lielā mērā, cik ar korupcijas lielajiem apjomiem. Šī pils ir spilgts piemērs, ka sākotnēji komplekss tika celts visai tautai, bet galu galā kļuva par Menšikova personīgo īpašumu. Atmiņā man palikušas pils baltās koka kāpnes vairākos stāvos un tas, ka no pils terases ir redzams Somu līcis, kur atrodas arī Kronštates sala. Labā laikā no Menšikova pils ir saredzams, kā spīd Kronštates katedrāles milzīgais kupols.
Oranienbaumas kompleksa lielākais pārsteigums man bija paviljons Kataļnaja Gorka. Tā ir 33 metrus augsta baroka un klasicisma stila celtne, un ideju par to rosinājuši tautā tradicionālie ledus kalniņi. Šis paviljons ir pirmie krievu kalniņi ar sarežģītu inženiertehnisko risinājumu, kas kļuva par līdzīgu objektu prototipu arī citās caru rezidencēs. No paviljona trešā stāva augstuma, aptuveni 20 metru, bija ierīkota koka dēļu trase puskilometra garumā ar speciāliem vagoniņiem, kuros vizinājās aristokrāti. Neatkārtojami skaista ir paviljona Apaļā zāle ar mākslīgā marmora grīdu un porcelāna kolekcija, kura pasūtīta XVIII gadsimtā Meisenes porcelāna rūpnīcā.