Gruzija manu radu un draugu vidū pēdējos gados ir kļuvusi par tik populāru ceļojuma mērķi, ka, padzirdējuši par maniem plāniem, ļaudis lūdz atvest noteiktas preces, pēc kurām viņi esot noilgojušies. Piemēram, piecgadīgā radiniece pieprasa gruzīnu snikeru jeb čurčelu — uz aukliņas savērtus un vīnogu sulas marmelādē ieslēptus valriekstus. Savukārt kādam draugam ir krietni eksotiskāka vēlme: "Atved man gruzīnu tualetes papīru!"
Ar Gruzijas tualetes papīru viņam saistās īpašs, četrus gadus sens stāsts. Neiedziļinoties intīmās detaļās, īsumā notika tā: kāds viesmīlīgs gruzīns ārkārtas situācijā bija izlīdzējis ar ievērības cienīgu tualetes papīra rullīti. Pelēkais izstrādājums bijis tik plāns un caurumains, ka nācies to salocīt vismaz 15 kārtas, lai rastu tam kaut kādu pielietojumu. Pie komforta pieradušajam Eiropas Savienības pilsonim tā šķita sen neredzēta eksotika, ka viņš šo rullīti noglabāja somā kā retu eksponātu. Ceļojuma gaitā leģendārais tualetes papīrs diemžēl pazuda. Un draugs to nevarēja pārdzīvot, jo bez lietiskajiem pierādījumiem neviens viņam neticot, ka mūsdienu pasaulē kaut ko tādu vēl ražo.
Tā "autentiskā" tualetes papīra iegāde kļuva par vienu no maniem Gruzijas uzdevumiem. Taču pēc vairāku veikalu izstaigāšanas uz Latviju man nācās sūtīt apbēdinošu īsziņu: "Tualetes papīrs šeit ir kļuvis tikpat garlaicīgs kā pie mums — balts, mīksts un biezs. Acīmredzot īsto mantu vairs neražo."
Īsi un precīzi mūsdienu Gruziju raksturo vārds "kontrasti". Ļoti tipisks apliecinājums tam ir Kazbegi pilsētiņa Kazbeka kalna pakājē. Piemēram, nedaudz nogriežoties no nelielā tūristu centra ar kafejnīcām un suvenīru veikaliņiem, var nonākt uz it kā gluži parasta izdangāta ceļa, pa kuru haotiski pārvietojas vistas, govis un tam visam pa vidu arī ziņkārīgi bērni ar netīrām mutēm. Taču drīz vien šo ainu nomaina dizaina viesnīca ar lielu baseinu, diennakts kazino un 400 eiro vērtiem numuriem.
Līdzīgas sajūtas atstāj gruzīnu mīlestība pret jaunākajām tehnoloģijām. Pat tad, ja cilvēks dzīvo ciematā, kur regulāri pazūd elektrība un asfaltu tuvākajā piecgadē, visticamāk, neredzēt, viņam kabatā, ļoti iespējams, ir piektais vai sestais iPhone. Arī automašīnas gruzīni izvēlas no smalkākā gala. Piemēram, vienā Kahetijas ceļmalā pa busiņa logu es nopētīju gruzīnu, kurš svaigi izaudzētos gurķus un tomātus tirgoja no sava BMW X5 bagāžnieka.
Citādus pretstatus var redzēt Gori, pilsētā, kur kopumā pret Rietumiem labvēlīgi noskaņotie gruzīni tūristiem ar lielu lepnumu joprojām izrāda sava tautieša Josifa Staļina muzeju. Tā kā mēs tur nonākam īsti pirms darba laika beigām, sākumā naivi domāju, ka neesam paguvuši apskatīt sadaļu par Staļina režīma masu slepkavībām. Taču man saka, ka tādas tur nemaz nav, jo ekspozīcija (un, šķiet, arī gides stāstījums) nav mainījies kopš padomju laikiem. Vēl lielāku izbrīnu sagādā kāds jaunais pāris, kurš savā kāzu dienā atnācis fotografēties pie muzeja pagalmā novietotā Staļina ceļojumu vagona.
Pēdējā Gruzijas vakarā beidzot dabūjam nobaudīt arī īsto gruzīnu mājas vīnu, par kuru Rīgā tik daudz dzirdēts. Parasti to pilda plastmasas pudelēs, un katrs gruzīns stāsta, ka viņa vīns ir pats labākais. Mājas vīnu viscaur Gruzijā var iegādāties uz ielas, taču mēs pie tā tikām nedaudz citādā veidā.
Tbilisi centrā atrodas parks ar krāmu tirgu, kurā var atrast visu, sākot no mūsdienu mākslinieku darbiem un beidzot ar finansiālās grūtībās nonākušu ģimeņu relikvijām. Daļa no mūsu kompānijas pirms vakariņām nolēma tirdziņu apskatīt. Mūsu ceļi krustojās ar tirgotāju Elgudžu un gidu Georgiju. Abi vīri nolēma mūs uzcienāt ar mājas vīnu un no desmitlitrīga plastmasas trauka piepildīja pilnu māla kausu, uzstājot, ka jādzer sauss. Izskanēja tosti gan par Eiropas Savienību, gan NATO, gan tautu draudzību. Taču drīz vien jauko pasēdēšanu pārtrauca policista ierašanās. Vairākkārt atvainojies, kārtībsargs pieklājīgi sacīja, ka šajā vietā nedrīkst dzert. Pie sevi nospriedu, ka šī varētu būt vienīgā vieta visā Gruzijā, kur nav atļauts dzert vīnu.
Mēs pēc policista piezīmes, kā jau pie dažādām Eiropas prasībām pieradušas likumpaklausīgas pilsones, atšķirībā no Elgudžas un Georgija, uzreiz rāvāmies kājās. Viņi tusnīja augšā negribīgi un ar neslēptu neapmierinātību. Elgudža, kas nupat vēl bija cilājis vīna kausu par Eiropas Savienību un NATO, it kā pie sevis, taču pietiekami skaļi nopurpināja: "Gruzīniem aizliegs uz ielas vīnu dzert! Kur tas ir dzirdēts?" Viņa sašutums manī vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka pazudināt Gruzijas kolorītu nav tik viegli.
Visu rakstu par ceļojumu uz Gruziju lasiet žurnāla Sestdiena 5.jūnija numurā!