Jūras ainava, kura ieskauj pilsētu no trim pusēm un kurā tuvu krastam izbārstītas trīssimt nelielas salas. Vēsturiskais, jo īpaši Art Nouveau, arhitektūras mantojums, kā arī vecā tirgus halle Vanha kauppahalli, kas darbojusies kopš 1888. gada un pēc renovācijas pabeigšanas 2014. gadā kļuvusi par vienu no stilīgākajām un garšīgākajām vietām pilsētā. Laikmetīgais dizains, kas aptver visu cilvēka dzīves telpu no radoši un stilīgi modelēta apģērba un ikdienas sadzīves priekšmetiem līdz funkcionālajiem, ziemeļnieciski askētiskajiem publisko telpu interjeriem. Un, protams, viss, kas pilsētā notiek, sākot ar ikgadējo gaismas festivālu Lux Helsinki un beidzot ar pop-up restorānu dienu, kad ikvienam uz vienu dienu ļauts piedāvāt paša gatavotus kulinārijas gardumus savā dzīvoklī vai tieši uz ielas, – šie ir tikai daži no iemesliem, kas vilina doties tepat pāri Baltijas jūrai uz Somijas galvaspilsētu. Šogad tajā ar lielu vērienu atzīmē somu mūzikas klasikas zīmola komponista Žana Sibēliusa 150 gadu jubileju, Sibēliusa vijoļkoncerta atskaņojumā 6. janvārī soliste bija Berlīnē dzīvojošā latviešu vijolniece Baiba Skride.
Polārā vasara ziemā
Helsinkos mīt tikai 600 000 iedzīvotāju, tāpēc pilsētā valda mierpilns, taču ne miegains dzīves stils un temps. Atšķirībā no milzīgajām urbānajām pasaules metropolēm te var izbaudīt klusumu pat pilsētas centrā. Janvāra sākumā tas bija sajūtams īpaši, jo Zvaigznes dienā valstī ir brīvdiena un, iespējams, daudzi to izmantoja gadumijas atelpas paildzinājumam. Šķita, ka puse pilsētas iedzīvotāju aizbraukuši baudīt beidzot sākušos balto ziemu, un ielās bija manāms vien retais gājējs. Īsta ziemas noskaņa šeit nozīmē ne tikai sniegu un salu, bet arī to, ka no 24 diennakts stundām 19 stundu ir tumšs.
Ko gan lai sadara tumšajā, aukstajā laikā? Varbūt tieši tāpēc, lai ziemā neļautos depresīvām noskaņām, šeit ir tik izkopts kafijas gatavošanas un baudīšanas kults un somu pirts tradīcijas, kas somiem gan pilsētā, gan mežainajos un ezeriem bagātajos laukos nozīmē ne tikai fizisku, bet arī garīgu attīrīšanos. Gada tumšākajā periodā pašā laikā ir arī gaismas festivāls Lux Helsinki – mūsu Staro Rīga radinieks. Festivāls šogad svinēja 20 gadu jubileju. Septīto reizi tas notika ar nosaukumu Lux Helsinki un piecās dienās janvāra sākumā piedāvāja gan mājinieku, gan ārvalstu ciemiņu – Vācijas, Francijas, Beļģijas un Japānas mākslinieku – veidotos gaismas objektus un interaktīvās instalācijas septiņpadsmit dažādās vietās.
Programmas kronis bija Uguns cirka izrāde Anti Sunialas režijā, kas ik vakaru divas reizes bija skatāma Senāta laukumā uz iespaidīgajām kāpnēm, kuras ved augšup uz Helsinku katedrāli. Uzvedumā tika apvienota cirka māksla ar dejotājas Kristiānas Kasadio horeogrāfiju – šo ugunsšovu mīnus desmit grādu salā izdejoja dejotāji no Berlīnes. Pārējā laikā 163 gadus veco katedrāli cēlā mierā izgaismoja jaunā mākslinieka Mīkas Rīkonena gaismu instalācija. Tā nesteidzīgi izcēla arhitektūras detaļas meditatīvas mūzikas pavadījumā, tādējādi godinot skaņu partitūras autoru somu laikmetīgās mūzikas klasiķi Aulisu Sallinenu 80. jubilejā.
"Gaisma ir iespēja tumšajam gadalaikam. Ziemā ir dabiski ilgoties pēc gaismas, un, ja ikdienas apgaismojums būtu interesantāks un augstākas kvalitātes, mēs spētu pozitīvāk uzlūkot ziemas tumsu," Helsinku nedēļas žurnālā This Week uzsver Lux Helsinki mākslinieciskais vadītājs Ilka Paloniemi. Viens no mākslas darbiem radīts, lai ziemā atgādinātu polārās vasaras sajūtas – jaunā Helsinku Mūzikas centra stikla sienas vitrīnā divi somu mākslinieki uzbūruši noslēpumainu balto nakti bērzu birzī ar putnu dziesmām un dzeguzes kūkošanu, ko dzirdam saltajā āra gaisā.
Konceptuālā slavas minūte
Pie reizes gaismas festivāls Helsinkos atver durvis, kuras ikdienā ir slēgtas, piemēram, uz Nacionālā muzeja iekšpagalmu, kur aplūkojamas alžīriešu izcelsmes zviedru mākslinieka Išmaila Sandstrema Mandalas. Viņš tās pacietīgi veidojis no neskaitāmām vienreizējām šļircēm, adatām, ampulām, analīžu mēģenītēm, lancetēm un citiem medicīniskiem priekšmetiem.
Atšķirībā no festivāla Staro Rīga izklaidējošā rakstura, kas gūst visu vecumu skatītāju atsaucību, Helsinku gaismas festivāls galvenokārt piedāvā konceptuālo mākslu, spēlē ar uztveri ietverot dziļākus zemtekstus, piemēram, piedāvājot iespēju gaismas aplī tieši uz ielas piedzīvot Vienu slavas minūti. Visasprātīgākais izrādījās Vladimirs – ar krietnu humora un politiskās kritikas devu gejus simbolizējošās varavīksnes krāsu fonā novietotais Vladimira Putina portrets, virs kura iekārto kustīgo putniņu ēnas veidoja rotaļīgi mainīgu, koķetu mīmiku Krievijas līdera sejā.
Visvairāk interesentu gan pulcēja interaktīvās instalācijas iekštelpās. Skatītāji, sevišķi bērni, ar slapjām otām uz tūkstošiem diožu ekrāna Dzelzceļa stacijā aizrautīgi zīmēja Ūdens gaismu grafiti. Jāpiebilst, ka šo franču mākslinieka Antuāna Furno instalāciju sponsorēja Somijas Spēļu automātu asociācija – nav slikta atvainošanās sabiedrībai. Savdabīga publika pulcējās improvizētā amfiteātrī laikrakstam Helsingin Sanomat piederošajā biroju centrā – visi ar baltām plastmasas brillēm vērās dažu spilgtu staru kūļu virzienā. Man tomēr neizdevās caur brīnumbrillēm saskatīt solītās krāsu un formu spēles, baltā miglā vien daži gaismas plankumi rādījās. Kāpēc – nezinu. Varbūt pietrūka pašiedvesmas?
Krietni saistošāki par vizuālajām ilūzijām izrādījās reālās dzīves stāsti, kurus vecajā tirgus hallē dzirdēju no siera veikala īpašnieces un pārdevējas Tūlas Pālanenas. Viņa te tirgojusies visu mūžu un atminas, ka līdz 1986. gadam visā paviljonā nav bijis ūdens. "Bija tikai aukstā ūdens krāns, bet silto ūdeni dabūjām tikai sestdienās. Vienmēr bija jāstāv rindā uz lielo trauku mazgāšanu," atceras Tūla Pālanena.
"Šis čīkstēs zobos, to vislabāk baudīt kopā ar lāceņu ievārījumu," viņa iesaka, redzēdama, ka vēršu skatienu uz picas šķēlei līdzīgo Lapzemes sieru, droši vien tāpēc dēvētu arī par maizes sieru.
Dizaina uzvara
Helsinki 2012. gadā bija pasaules dizaina galvaspilsēta. To Somijā, kas ir radoši mūsdienīga dizaina zeme, apliecina vai katra veikaliņa vai kafejnīcas rūpīgi noformētie skatlogi, vides objekti ielās, gaumīgi atturīgie restorānu interjeri un talantīgo mājamatnieku darinājumi, nemaz nerunāsim par pasaulslaveno Somijas audumu, apģērbu un trauku dizaina zīmolu Marimekko, kura kleitas savulaik bija iecienījusi ASV pirmā lēdija Žaklīna Kenedija un tagad ziemas izpārdošanā steidz iegādāties tūristes no visas pasaules. Teikto spilgti apliecināja arī divas Marimekko grandiozās ziemas izpārdošanas fanes, ar zīmola pirkumu somām apkrāvušās jaunietes no Āzijas, kuras pagalam aizelsušās, toties laimīgas pēdējā brīdī iebrāzās autobusā, kas ved uz lidostu: ohh, paspējām!
Somijas Ārlietu ministrijas ielūgtajai starptautiskajai žurnālistu grupai slavenā kulta zīmola iepazīšana gāja secen. Toties paviesojāmies pavisam mazītiņā ekskluzīvā salonā, kas pieder 28 gadus vecajai Somijas sieviešu apģērbu dizaina zvaigznes statusu iemantojušajai māksliniecei Katri Niskanenai. Zīmols Katri/n ar nosaukumā eleganti iekodēto mākslinieces identitāti ir viens no populārākajiem Somijas sieviešu apģērbu jomā. Ieradusies Helsinkos no Somijas ziemeļiem, 2009. gadā uzvarējusi modes skatē Finnish Project Runway un 2010. gadā izveidojusi savu zīmolu, viņa tajā pašā gadā atvēra pirmo savu produktu tirgotavu.
Pagājušajā oktobrī Katri Niskanena ieguva žurnāla Elle Somijas izdevuma stila balvu Gada apģērbu dizainere. Katri par savu dizaineri izvēlas daudzas somu skatuves un kino slavenības. "Mana iemīļotākā krāsa ir melnā," izrādot veikalā redzamo kolekciju, atzīstas māksliniece. Katri Niskanenas tērpu elegantais, skulpturāli asimetriskais šarms savienojumā ar silueta līniju rotaļām jau ir ieguvis starptautisku ievērību.
Klusums bibliotēkā
Īsta XXI gadsimta jaunās arhitektūras un interjera stila pērle, kas lieliski integrēta starp krietni senāk pilsētas centrālajā daļā celtajām brūnajām ķieģeļu ēkām, ir 2012. gadā pabeigtā vizuāli iespaidīgā un funkcionāli ērtā Helsinku Universitātes jaunās bibliotēkas ēka. Valstī lielākās akadēmiskās bibliotēkas vizuālais vadmotīvs ir neparastas parabolu līknes, kas izmantotas gan kā būtiski silueta, gan plašā ātrija interjera elementi. No bibliotēkas lielā arkveidīgā stikla loga šobrīd lejup uz gājējiem noraugās no iekšpuses multikulturāla izgaismota portretu galerija. Tā kopā ar uzrakstu 375 – domas spēks, 1640–2015 vēstī par šogad svinamo universitātes jubileju.
Arhitektu biroja Anttinen Oiva Architects un interjera arhitekta Tēmu Hirvonena kopdarbu papildina akustiķu darbs, tāpēc plašajās telpās valda klusums, lai arī tajās strādā un staigā ne tikai studenti un profesori, bet arī ar augstskolu nesaistīti ļaudis un ziņkārīgie tūristi. Arī šajā ēkā piepildījušās ziemeļniekiem tik neatņemamās ilgas pēc gaismas, tikai pavisam citādi nekā festivāla Lux Helsinki luminiscējošajās mākslas parādībās. Radot ēku, kurā koncentrēties domas un zināšanu gaismai, autoriem izdevies notvert dienas gaismu un tieši no debesīm caur jumtu ienest visā plašajā namā.