Līderība ir īpašības un spējas, kuras cilvēkam vai nu piemīt kopš dzimšanas, vai arī tās var apgūt un tad nonākt hierarhijas augšpusē un vadīt.
OECD 2024. gada dati liecina, ka Latvijā politiķiem uzticas tikai 13% iedzīvotāju, parlamentam – vien katrs ceturtais. Pavaicājiet paši sev – kur un kad jūs esat piedzīvojuši patiesu līderību? Maz ticams, ka teiksiet, ka sekojāt kādam cilvēkam, jo viņš atbilda kompetenču modelim vai viņam bija stratēģija. Visticamāk, jūs iedomāsieties konkrētu cilvēku, kuram uzticējāties, kurš ļāva jums noticēt, ka varat vairāk, ka jutāties sadzirdēts, nozīmīgs un iedrošināts. Viņš jums ļāva kaut ko sajust, un tā rezultātā jūs kaut ko darījāt. Līderība ir ļoti emocionāla un vienlaikus ļoti praktiska. Mums ir vajadzīgi līderi, kuri izrāda rūpes pavisam konkrētā veidā un kuri liek justies sadzirdētiem. Latvijā patlaban trūkst līderu augstākajos varas līmeņos, kuri palīdzētu mums saskatīt lielākas, cēlākas iespējamības stāstu nākotnē un gribētu vest mūs uz šo pagaidām vēl neesošo vietu un laiku, par spīti cenai, kas par to jāmaksā. Mūsu valstī nav līderu, par kuriem bez šaubīšanās var teikt – viņi runā tiešu valodu un saka patiesību, atzīst savas kļūdas un atvainojas, klausās un sarunājas, ir pazemīgi, iejūtīgi un personīgi līdzpārdzīvo par tiem, kuri cieš visvairāk, saglabā ciešu kontaktu ar sabiedrību, noliek malā savas intereses un spēj uzupurēties, paceļ mūsu sirdis uz augstākiem ideāliem un palīdz mums augt, lepojas ar Latviju un tās cilvēkiem, saprot problēmu komplekso būtību un pieņem sarežģītus lēmumus.
Viena no lielākajām līderības problēmām Latvijā patlaban ir vienkāršotu, tehnisku risinājumu piemērošana adaptīvām problēmām izglītībā, medicīnā, ekonomikā, drošībā un citās jomās.
Tehniskai problēmai ir skaidrs cēlonis, skaidrs risinājums, un eksperti ar to parasti tiek galā – gluži tāpat kā speciālisti tiek galā ar sāpošu zobu vai saplīsušu auto. Taču līderi vada cilvēkus, un līdz ar to visas problēmas, ar kurām viņi saskaras, ir adaptīvas.
Šādu, adaptīvu problēmu risināšanā vissvarīgākais ir veidot drošu vidi, kurā visas problēmā iesaistītās puses var ne tikai diskutēt un uzdot jautājumus, bet arī strādāt ar emocijām un zaudējumiem, veidot un uzturēt attiecības, labāk saprotot problēmu, nevis cīnīties pret to vai vienas pret otru. Šādas vides uzdevums ir veidot dzīvas, īstas, atklātas sarunas. Dehumanizācija – otra uzskatīšana par priekšmetu, instrumentu savu mērķu īstenošanā – noved pie varas un sabiedrības atsvešinātajām attiecībām.