Sākšu ar aktuālo – kā jūs vērtējat Ekonomikas ministrijas (EM) jauno piedāvājumu elektrības cenu samazināšanai, kur paredzēts OIK diferencēt atkarībā no elektrības pieslēguma efektivitātes (cik tiek patērēts no pieslēguma jaudas)?
Uz šo jautājumu jāraugās plašāk. Tas nav tikai, cik daudz vai maz elektroenerģijas uzņēmums patērē. Svarīgi, kāds ir elektrības izmaksu īpatsvars produkta vai pakalpojuma pašizmaksā. Latvijas finieris nav homogēns uzņēmums ar vienu ražošanas struktūru. Mums ir daudz šādu struktūru, kur katrai ir savas elektrības izmaksas. Vienas atbildes nav. Mums ir pakalpojumi un produkti, kuru pašizmaksā elektrības maksas īpatsvars ir zems, un ir produktu ražošana ar augstu elektrības izmaksu īpatsvaru līdz pat 15% no kopējās pašizmaksas. Jāskatās, kāda ir katra konkrētā produkta cenas konkurētspēja ar līdzvērtīgiem citu ražotāju produktiem attiecīgajā tirgus segmentā. Līdz ar to jāsalīdzina citu valstu saplākšņa ražotāju elektrības cena ar mūsu reģiona elektrības tirgus cenu – atšķirība būs liela.
Ekonomikas ministrijas piedāvājums ir būtiskas izmaiņas sistēmā, kur tiek pievērsta uzmanība tam, cik efektīvi mēs izmantojam enerģijas nozares investīcijas. Ja sadales tīkli tiek izmantoti efektīvi un noslodze ir liela, investīcijas atmaksājas ātrāk. Līdz ar to sadarbības partneris, kurš intensīvi izmanto elektroenerģiju, ir efektīvās attiecībās ar elektroenerģijas sistēmu. Ja tu esi efektīvs patērētājs, tad tev pakalpojums ir lētāks nekā tiem patērētājiem, kuri sadales tīklus neizmanto tik efektīvi. Tā ka runa nav par lielu vai mazu patēriņu, bet efektīvu tīklu izmantošanu, kas nākotnē var būtiski samazināt pieprasījumu pēc jaunām investīcijām. Līdz ar to visai Latvijas sabiedrībai tas ir izdevīgi.
Tajā pašā laikā vairākas nozaru asociācijas ir teikušas, ka viņu uzņēmumiem darbības nodrošināšanai nepieciešama liela jauda, taču, tā kā darbs nav nepārtraukts, ir arī brīvdienas, tad pieslēguma efektivitāte nav augsta, taču nevar teikt, ka jauda tiek izmantota nelietderīgi.
Es tam piekrītu, arī mums ir struktūrvienības, kas strādā tikai vienā maiņā. Protams, to visu var izvērtēt un pārvērtēt. Ja šodien noslodze ir maza, tad jāsaprot, vai nākotnē to var vai nevar palielināt. Mainās ne tikai enerģijas sektors, bet arī uzņēmēji. Un patērētāju uzvedības maiņa ir tas, ko vēlas panākt Ekonomikas ministrija, un tas ir pareizi.
Latvijas finieris ir viens no lielajiem eksportētājiem. Kā jums sokas ar eksportu? Kāda ir situācija ārējos tirgos, cik konkurētspējīga ir jūsu produkcija?
Mēs tiešām eksportējam daudz, tostarp ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Āziju, Ziemeļameriku un vairākām Āfrikas valstīm. Pašlaik savu preci piegādājam uz vairāk nekā 60 valstīm, un nākotnē to skaits noteikti augs. Ir valstis, kurās mēs būtiski palielinām savas eksportētās produkcijas apjomu, piemēram, pēdējos gados tāds ir Turcijas tirgus, kurš mums ir otrs lielākais aiz Vācijas. Mūsu stratēģija ir tāda, ka nemitīgi cenšamies atrast gan jaunus produktus, gan sadarbības partnerus, līdz ar to cenšamies pēc iespējas plašāk diversificēt savu eksporta piedāvājumu. Tas mums dod zināmu stabilitāti, kaut arī resursu cenas pasaulē pēdējos gados ir bijušas lejupslīdošas. Protams, arī cenu samazināšanās liek mums kā uzņēmumam mainīties, domāt par pievienoto vērtību ne tikai fiziskajiem produktiem, bet arī pakalpojumiem, kurus mēs sniedzam.
Kādus pakalpojumus jūs sniedzat?
Daudz un dažādus. Stāsts nav tikai par to, kādus produktus mēs pārdodam, bet arī – kā mēs to darām. Tas ir gan pēcpārdošanas serviss, gan garantijas, gan apmaksas kārtība, arī tas, kā mēs veidojam savu produktu loģistiku jeb nogādāšanu pie konkrētā patērētāja. Tie visi ir sarežģīti, labi apmaksāti pakalpojumi. Ražotājiem, kuri nav domājuši par pakalpojumu klātbūtni savu produktu pārdošanā, resursu izmaksu īpatsvars produkta pašizmaksā ir daudz augstāks salīdzinājumā ar tiem ražotājiem, kuri attīstījuši tālāku pievienotās vērtības ķēdi, sniedzot arī pakalpojumus. Arī Latvijas finierim resursu izmaksu īpatsvars ir mazāks nekā citiem uzņēmumiem.
Vai jūs domājat par jaunu tirgu apguvi? Vai raugāties arī uz Ķīnu?
Jā, taču mēs saprotam, ka ir daudz jāstrādā pie tā, lai pierādītu savu produktu un pakalpojumu kvalitāti. Mēs strādājam ar rūpnieciskiem patērētājiem, līdz ar to ieiešana jaunā tirgū prasa ilgāku laiku, taču ceram, ka varbūt ne tuvākā nākotnē, bet mūsu produkcija būs Ķīnā.
Latvijas eksportā uz Ķīnu pirmo vietu aizņem neapstrādātas koksnes eksports, kas ir ar zemu pievienoto vērtību. Kā nozarē būtu iespējams kāpināt eksportu ar augstu pievienoto vērtību, un kā jūs raugāties uz šādu neapstrādātas koksnes eksportēšanu?
Es domāju, ka kokrūpniecībā pievienotā vērtība, ar to saprotot spēju samaksāt algas, nodokļus, tehnoloģiskās investīcijas, jau pašlaik ir ļoti liela. Taču es nenoliedzu, ka to ir iespējams palielināt, bet tas prasa gan darbu, gan investīcijas.
Daudzās nozarēs uzņēmējiem sāpīgs jautājums ir kvalificēta darbaspēka pieejamība. Kā tas ir Latvijas finierī? Vai jums arī ir kādas neaizpildītas vakances?
Mēs kā sabiedrība maināmies, un šis izmaiņu process liek mums visiem kļūt gudrākiem, papildus mācīties un salāgot savu personīgo interesi ar to, kas nepieciešams uzņēmējiem. Mainās gan Latvijas izglītības sistēma, gan uzņēmumi. Ja runājam par mūsu uzņēmumu, nav grūti pieņemt darbā kvalificētus speciālistus. Jautājums ir, vai tie ir tikai vietējie speciālisti vai nāk no plašāka reģiona. Ja mēs gribam kaut ko attīstīt, to mēs arī izdarām. Kā piemēru varu minēt mūsu investīcijas Igaunijā, kuras īstenojot mums būtiski jāpalielina kolektīvs Igaunijā no 50 līdz 230 darbiniekiem. Tā ka darbiniekus var atrast.
Parunāsim par nodokļiem. Kā raugāties uz diferencēto neapliekamo minimumu un nodokļu sistēmu plašākā kontekstā?
Ir panākta vienošanās starp valdību, arodbiedrībām un darba devējiem, ka rūpīgi analizēsim nodokļu sistēmu un plašākas izmaiņas varētu būt, sākot ar 2018. gadu. Rodas daudz vairāk analītiska materiāla par Latvijas nodokļu sistēmu. To analizē gan Finanšu ministrija kopā ar Pasaules Banku, gan uzņēmēju organizācijas un arodbiedrības. Tā ka gada nogalē un nākamā gada sākumā gaidāmas plašākas diskusijas par nodokļu politiku – ko mēs gribam mainīt un ko ne.
Un tomēr, kā jūs raugāties uz diferencēto neapliekamo minimumu?
Es negribu izraut vienu jautājumu no kopējā konteksta. Ir jāanalizē lielie bloki – patēriņa nodokļi, darbaspēka nodokļi utt. Jāsaprot, kā sabiedrība raugās uz nodokļu politiku, cik likumpaklausīgi izturas pret nodokļu maksāšanu. Daudzi cilvēki, tostarp droši vien arī uzņēmēji, teiks, ka nodoklis ir izmaksas, taču tas ir arī pakalpojums. Ja nodokļus mēs identificējam ar sniegtajiem pakalpojumiem, tad tos ar prieku var maksāt. Nodokļu politikai ir ļoti daudz mērķu, varbūt pat reizēm par daudz. Mēs vēlamies gan mazināt sociālo nevienlīdzību, gan attīstīt kādas nozares. Tā ka mūsu nodokļu sistēma ir ļoti pretimnākoša un arī regulējoša. Bet jautājums ir, cik mēs nodokļos iekasējam un kādus pakalpojumus par to vispār varam sniegt.
Finanšu ministra Andra Vilka laikā tika panākta vienošanās, kurai piekrita arī uzņēmēji, ka nodokļu īpatsvaram no IKP jātuvojas 30%. Šobrīd mēs esam tālu no tā. Jautājums, kā mēs šo mērķi sasniedzam – vai mēs mainām sistēmu, lai panāktu, ka aizvien vairāk cilvēku maksā nodokļus, vai arī tīri matemātiski palielinām likmes, panākot, ka tie, kas maksā nodokļus, tos maksās vairāk un nekas pārējā sabiedrības daļā nemainīsies. Vai arī pārskatām nodokļu atlaižu sistēmu, izanalizējot, kāds ir šo atlaižu mērķis un vai tas tiek sasniegts. Pašlaik visi šie jautājumi tiek rūpīgi analizēti, tad gaidāmas plašas diskusijas ar sabiedrību, un tai būs jāizšķiras, ko tā vēlas. Lielā mērā sabiedrības pieprasījums noteiks virzību nodokļu sistēmas izmaiņām.
Diemžēl liela daļa sabiedrības vēlas neiespējamo – pēc iespējas plašu pakalpojumu klāstu un pēc iespējas zemus nodokļus.
Tāpēc es pieminēju vienu skaitli – nodokļu īpatsvars 30% no IKP. Ja mēs gribam Skandināvijai tuvu pakalpojumu klāstu, mums attiecīgi jāsakārto sava nodokļu sistēma.
Kā jūs raugāties uz minimālās algas paaugstināšanu? Labklājības ministrija norāda, ka tas būtiski uzlabos mazturīgo iedzīvotāju stāvokli, uzņēmēji atkal uztraucas par lielām izmaksām, bet eksperti teic, ka tas var notikt tikai līdz ar produktivitātes kāpumu.
Ja mēs raugāmies, kā minimālā alga ir iestrādāta dažādās formulās, pēc kurām tiek rēķināts atalgojums, tostarp valsts pārvaldē, tad, izmainot šo algoritmu, arī pieaug šo cilvēku labklājība. Tas ir labi. Ja skatās no kopējā sabiedrības interešu viedokļa, tad mēs uzņēmumā arī domājam, ka ir jābūt skaidrībai, kā izmainīsies katra strādājošā atalgojums. Minimālās algas celšana ir skaidrs signāls, ka Latvijas tautsaimniecība aug un iespējams maksāt lielāku atalgojumu. Virziens ir pareizs. Latvijas finiera koplīgumā nav iestrādāta valstī noteiktā minimālā alga, mums ir sava latiņa – mēs kā minimālo atalgojumu uzņēmumā piedāvājam par 100 eiro vairāk nekā oficiālā minimālā alga. Līdz ar to, ja valsts paceļ minimālo algu, tad to darām arī mēs. Pašlaik mēs ar arodbiedrību diskutējam par to, ka minimālā alga uzņēmumā varētu būt 500 eiro. Mēs uzskatām, ka darba samaksai ir jāaug pietiekami strauji – apmēram 7% līdz 8% gadā – un mums visiem kopā jādomā, kā to naudu mēs varam nopelnīt. Ja mēs nedomāsim par atalgojuma konkurētspēju plašākā reģionā, došanās prom no Latvijas uz citām valstīm turpināsies. To var novērst tikai tad, ja pieaug vidējais atalgojums mūsu valstī.
Kā ir ar ekonomistu argumentu, ka algas nedrīkst augt straujāk par produktivitāti?
Jautājums – kas ir prioritātes. Ja mūsu prioritāte, piemēram, ir dārga infrastruktūra, nevis darba algas, tad tā ir viena lieta; ja prioritāte ir cilvēku labklājība un darba algas, tad ir atkal citi risinājumi. Bet es pilnībā piekrītu, ka mums ir jābūt efektīviem. Ir daudzi procesi, kas ir smagnēji, dublējas, un mēs savus cilvēkresursus tērējam nekvalitatīvi. Tur arī veidojas tā zemā produktivitāte. Visu iestāžu un uzņēmumu vadītājiem būtu jādomā par efektivitātes vairošanu, lai palielinātu algas.
Ekonomikas ministrs vairākkārt ir uzsvēris, ka viena no apstrādes rūpniecības lielākajām problēmām ir tā, ka produktivitāte atpaliek no vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Kā mēs varētu tiem tuvināties?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jādefinē, kas ir produktivitāte. Mēs nevaram vienkārši salīdzināt statistiskos rādītājus. Uzņēmumā, kas neizmanto dažādus ārpakalpojumus, piemēram, uzkopšanas vai apsardzes darbiem, produktivitāte uz vienu saražoto vienību būs zemāka nekā uzņēmumam, kurš visas blakus funkcijas ir nodevis ārpakalpojumā. Vai Latvijā cilvēki ir slinkāki? Nē taču! Tāpēc ir jāsaprot, kā mēs varam mainīt procesus. Tas, kā trūkst apstrādes rūpniecībā, ir investīcijas, kapitāla pieplūde. Lai mašinizētu savus ražošanas procesus, ir nepieciešamas lielas investīcijas. Te mēs atkal atgriežamies pie resursu cenām, maksa par elektrību mums ir būtiski augstāka nekā kaimiņvalstīs. Varu minēt vienu skaitli – ja elektrības ražošanas un pārvades sistēmas uzņēmumi kopā samazinātu investīcijas par 10%, tad apstrādes rūpniecībā jaunas investīcijas un jaunu darbvietu radīšana palielinātos par 25%. Tas ir jautājums – varbūt mēs varam par 10% mazāk attīstīt enerģijas nozari un ticēt, ka apstrādes rūpniecība pieaugs par 25%.