Globalizācija veikalu plauktos ienākusi tiktāl, ka nereti uz sava galda liekam ēdienus, kuru sastāvdaļas varētu būt nākušas no desmitiem dažādu valstu. Tādējādi izmaksu kāpums vienai vai otrai izejvielai tūkstošiem kilometru attālumā visai drīz atbalsojas arī tepat – mūsmājās.
Plānāka desas šķēle
Kad pirms gada sākās Covid-19 pandēmija, tā gandrīz tūlītēji skāra pārtikas piegāžu ķēdes, turpmākajos mēnešos radot Pasaules Bankas bažas par badu un veselībai nepietiekamu uzturu sociāli neaizsargāto iedzīvotāju vidū. Saslimstot darbiniekiem uz kuģiem, ostās, fabrikās, dārzeņu siltumnīcās un lauku saimniecībās, auga ražošanas izmaksas, kas finālā nozīmē to, ka par iecienīto sieru šķēli, saldēto picu, augļu kompotu vai riekstu sviestu maksājam vairāk.
Cenu kāpumu ietekmē arī iepakojuma izcenojumi, sarežģītāka transportēšana dažādu valstu robežu pilnīgas vai daļējas slēgšanas dēļ, kā arī strauji pieaugušās Covid-19 ierobežošanai ieviestās prasības veikalos.
Ietekmi rada arī naftas cenu svārstības. Jāpiemin arī tāds faktors kā ražas sezonas palīgstrādnieku grūtības šķērsot valstu robežas, kā rezultātā aug darbaspēka izmaksas un attiecīgi arī gala produktu cena.
Gaļas lopu un vistu audzētāji daudzās valstīs satraucas par sojas pupiņu un kukurūzas cenu straujāko kāpumu septiņu gadu laikā, tāpēc dzīvnieku barošana izmaksā par 30% vairāk. Iepriekš straujš lopbarības cenu kāpums ASV fiksēts 2012. gadā – to izraisīja sausums. Brazīlijā, kas ir nozīmīga mājputnu eksportētājvalsts, pērn vistu audzēšanas izmaksas auga par 39%, liecina šīs Latīņamerikas valsts lauksaimniecības pētījumu centrs Embrapa. Nīderlandes specializētā Rabobank tikmēr prognozē, ka tuvākajā laikā augs pieprasījums pēc cūkgaļas Āzijā, Ziemeļamerikā un Latīņamerikā. Bankas analītiķis Čenjuns Pans norāda, ka šogad Eiropā cūkgaļas ražošana saglabāsies esošajā apjomā vai arī nedaudz kritīsies, ko līdz ar Covid-19 pandēmiju izraisījis arī Āfrikas cūku mēris.
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija norāda, ka janvārī gaļas cenas globālā līmenī kāpa jau ceturto mēnesi pēc kārtas. Organizācija arī brīdina, ka graudaugu krājumi pasaulē samazināsies par 2,2% – līdz 801 miljonam tonnu. Tas ir zemākais apjoms pēdējo piecu gadu laikā.
Vēl viens gaļas cenu kāpuma iemesls ir mazo lopkopības jomā strādājošo uzņēmēju ekonomiskās grūtības. Savelkot jostas, nākas domāt ne vien par ganāmpulku samazināšanu, bet arī to, vai vispār turpmāk nodarboties ar lopkopību.
Cukurs un eļļa – dārgs prieks
Varētu domāt, ka ietaupīt izdosies, kļūstot par veģetārieti, tomēr arī šādā ēdienkartē esošos produktus skāris cenu kāpums. Piemēram, Indonēzijā tofu pašlaik kļuvis par 30% dārgāks nekā pērn decembrī, Brazīlijā pupiņu cena kāpusi teju uz pusi. Cenas kāpušas arī eļļai, cukuram un pienam. Eļļas cenu kāpums sadārdzina gan mūsu vakariņas, gan arī krāsainās paciņās iepakotos apetītlīgos kraukšķus, ko mājsēdes laikā notiesājam, skatoties kārtējo televīzijā vai internetā pieejamo seriālu. Saulespuķu eļļas sadārdzināšanos izraisīja sausums Melnās jūras reģionā, bet olīveļļas cenu ietekmēja arī Vidusjūras reģiona eļļas spiedēju nevēlēšanās to pārdot, gaidot augstākas cenas.
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija norāda, ka pašlaik eļļas cenu indekss mēnesī palielinās par 5,8%, sasniedzot augstāko līmeni kopš 2012. gada maija. Šīs izejvielas cenu ietekmē ne tikai klimatiskie apstākļi, bet arī, piemēram, ierastā darbaspēka – viesstrādnieku – trūkums Indonēzijā un Malaizijā, un tā rezultātā varēja saražot mazāk palmu eļļas, savukārt streiki Argentīnā samazināja sojas eļļas eksportu.
ANO cukura cenu indekss, salīdzinot ar decembri, kāpis par 8,1%. Cukura sadārdzināšanos izraisīja augošais pieprasījums visā pasaulē, baidoties par sliktu ražu Eiropas Savienībā (ES), Krievijā, Taizemē un Dienvidamerikā. Taizemes Lauksaimniecības ekonomikas birojs norāda, ka valsts piedzīvojusi lielāko sausumu 40 gadu laikā, kā rezultātā daudzi lauksaimnieki sākuši atteikties no cukurniedrēm par labu konkurējošām kultūrām. Piemēram, maniokas lauki pērn paplašinājušies par 7%, tomēr cukura augstās cenas mudina zemniekus atsākt cukurniedru audzēšanu. Tikmēr Indijā Pārtikas ministrija brīdināja, ka valsts cukura eksportu un cenas iedragājis būtisks pārvadājumu konteineru deficīts. Stingrie Covid-19 izplatības risku mazināšanai ieviestie ierobežojumi rada ''šaura pudeles kakla'' efektu globālos loģistikas centros un noliktavās – notiek kavēšanās ar izkraušanu, bet tukšie konteineri laikus nenonāk atpakaļ Indijā, tā rezultātā rodas pieprasījuma un piedāvājuma disbalanss, bet veikalos preču cenu etiķetēs redzams cenu kāpums.
Piena pulveris ir vēl viens produkts, kas atrodams daudzos pārtikas produktos. Piemēram, pērn decembra sākumā Globālajā piena produktu biržā pilnpiena pulvera cena diennakts laikā pieredzēja 5% kāpumu.
Lielākais kāpums (14%) tika fiksēts pērn jūlijā. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija februārī ziņoja, ka piena produktiem fiksēts 1,6% cenu kāpums. Vadošā piena produktu eksportētājvalsts Jaunzēlande prognozējusi piena produktu eksporta kritumu par 4,6%. Tas varētu nozīmēt, ka šī gada vidū šīs produktu grupas eksports samazināsies par aptuveni miljardu ASV dolāru. Pašlaik gan Ķīna un Austrālija aktīvi atsāk Jaunzēlandes piena produktu iepirkšanu.
Brexit ietekme
Trīs no četriem Lielbritānijas ražotājiem pēdējo trīs mēnešu laikā ir izjutuši Lielbritānijas izstāšanās no ES jeb Brexit radītos kavējumus – tā marta sākumā paziņoja ražotāju apvienība Make UK. Organizācija pieprasījusi valdībai šo situāciju steidzami uzlabot, īpašu uzmanību veltot grūtībām Apvienotās Karalistes ostās, prasot, piemēram, paātrināt muitas dokumentācijas procedūras. Trešdaļai britu uzņēmumu piegādes kavējās vienu, divas nedēļas, bet vairāk nekā pusei uzņēmumu Brexit radīja izmaksu pieaugumu.
Lielbritānijas Nacionālās statistikas biroja dati liecina, ka janvārī Lielbritānijā patēriņa cenas auga par 0,7%, bet pērn decembrī – par 0,6%. Inflācijas kāpumu veicināja augstākas pārtikas cenas un mazāk janvāra izpārdošanām tipisko atlaižu, jo valstī ir izsludināti stingri ierobežojumi. Daudzi briti, kas dzīvo ārpus Apvienotās Karalistes, pieraduši jaunajā mītnes zemē iegādāties savām garšas kārpiņām iecienītos produktus, piemēram, Čedaras sieru.
Brexit birokrātiskās prasības radīja dažādus siera tirdzniecības sarežģījumus tiktāl, ka atsevišķi britu ražotāji plāno pārcelt siera ražotni uz Franciju, lai nodrošinātu raitas piegādes uz ES.
Apdraudējums ir arī britu jūras delikatešu, piemēram, austeru un jūras ķemmīšu piegādēm uz ES tirgiem.
Savukārt bitenieks Patriks Marfets, kurš vada uzņēmumu Bee Equipment, februārī cēla trauksmi par to, ka viņam jauno nosacījumu dēļ varētu uz robežas konfiscēt 15 miljonus bišu mazuļu, kas tiktu sadedzināti. Brexit ietekmējis arī pandēmijai tik nozīmīgo tirdzniecību tiešsaistē – daļa ES pircēju, kas pasūtījuši preces no britu internetveikaliem, saskārušies ar ilgām piegādēm.
Kāpj dzijas cenas
Tikmēr Indijas Reitingu un pētniecības aģentūra norāda, ka Ķīnas augošais pieprasījums pēc Indijas kokvilnas ir paaugstinājis dzijas cenas. Janvārī fiksēts 15% cenu kāpums, bet visa gada griezumā pat 30% apmērā, radot milzu grūtības vietējiem ražotājiem. Pendžābas štata pilsētā Ludhiānā tekstila ražotāji vērsušies pie valsts tekstila ministres Smriti Irani ar lūgumu glābt šo industriju. Cenas pēdējos mēnešos teju divkāršojas gan kokvilnas, gan poliestera diegiem, kā arī iepakojumam, piemēram, plastmasas maisiņiem, papīram un kartonam.
Ražotājiem nākas cīnīties par izdzīvošanu arī tamdēļ, ka drānu eksports uz ES un ASV krities uz pusi, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 pandēmijas.
Samierināties vai mainīt paradumus
''Cilvēkiem būs jāpierod maksāt vairāk par pārtiku,'' analizējot pārtikas cenas, norādījis Kanādas Dalhauzī universitātes Lauksaimniecības pārtikas analīzes laboratorijas direktors Silvens Šarleboī. Viņaprāt, situācija tikai pasliktināsies. Aplēsts, ka šogad kanādiešu ģimenē, kur ir divi pusmūža vecāki un divi pusaudži, ģimenes pabarošana gadā izmaksās 13 907 Kanādas dolārus (9326 eiro) jeb par 5% vairāk nekā pērn. Maizei un dažādiem cepumiem, dārzeņiem, gaļai cena varētu kāpt par 3,5–6,5%, augļiem – 2–4%, piena produktiem par 1–3%.
Zinātnieks norāda, ka imunitāti pret augstākām pārtikas cenām rada gatavošana mājās, disciplīna un izpēte.
Iespējams, ka pircēji produktu cenu pieaugumu uzreiz nepamana. Cenu paaugstināšanas vietā atsevišķi ražotāji nedaudz samazina produkta izmēru, lai cena paliktu nemainīga. Tomēr vairumam preču nākas cenas kāpināt. Tikmēr mūsu pašu ziņā ir vairākas izvēles – saglabāt vakariņu porciju apmēru, maksājot vairāk un atsakoties no kāda cita pirkuma, vai arī mainīt ēšanas un iepirkšanās paradumus, piemēram, biežāk gatavojot mājās un rūpīgāk plānojot, cik daudz un ko pērkam savai virtuvei un drēbju skapim.