G.B.:Par tarifiem - vai situāciju varēja risināt kā citādi? Vai Latvenergo bija sociālā funkcija, piemērojot kādai grupai, šajā gadījumā tiem kas tērē mazāk, kādas atlaides, lai viņi mazāk maksātu?
Jautājumu varētu sadalīt divās daļās - viens , ka vai mums kā komercuzņēmumam vispār būtu jārūpējas par to, ka kaut kādai grupai tas tarifs varētu būt zemāks. Šajā gadījumā mēs runājam par iedzīvotājiem. Tātad vai Latvenergo bija tiesības skatīties, ka tarifs iedzīvotājiem ir zemāks, nekā izmaksas mums ļāva šo tarifu noteikt. Ja jā, tad kādā formā būtu bijis labākais variants, kā to vajadzējis risināt. Es vēlētos atgādināt, ka tarifu izmaiņas notika tādā specifiskā situācijā - tieši bija sākusies krīze, plus vēl tarifu izmaiņu laikā cenu pieaugums bija ļoti liels, jo tas sakrita arī ar PVN palielināšanu.
Tāpēc uzņēmuma lēmums un arī akcionāru viedoklis bija, ka šajā pārejas etapā mēs varam iedzīvotājiem piemērot zemāku tarifu, tas ir, subsidējot. Bet tas, kas ir jāpasaka uzreiz un ko diemžēl mūsu oponenti nav pateikuši - tarifs jau nav kādam palielināts uz tā rēķina, ka mēs esam piedāvājuši kādam zemāku cenu. Šī zemākā cena ir nodrošināta no mūsu komercdarbības brīvajā tirgū, tajā skaitā no pārdošanas Lietuvā un Igaunijā. Neviens lietotājs Latvijā nemaksā par tām 1200 KWh, kas ir lētākas.
Otrais jautājums bija, kā ir pareizi - ja mēs pieņemam, ka mēs kā uzņēmums šajos konkrētajos apstākļos varējām cenu iedzīvotājiem pazemināt, tad kā vislabāk to būtu sadalīt. Mūsu oponentu piedāvājums ir, ka to vajadzēja sadalīt pa Kwh. Bet tad jāskatās uz mūsu patēriņu sadalījumu, jo tad sanāk, ka lielāko daļu no šī te pazeminātā tarifa saņemu 20 % no mūsu klientiem, kuriem ir ļoti liels patēriņš, tāpēc izvēlējāmies, ka atbalstīsim 80% klientu, nevis tos 20%.
G.B.: Tiesa tomēr runā savādāk – tā saka, ka atbalstīt ir valsts, ne kāda uzņēmuma vai regulatora pienākums. Ko tādā gadījumā nav sapratusi tiesa un ko tā nav ņēmusi vērā?
Tam, ka tas ir dalībvalsts jautājums, es pilnībā piekrītu. Droši vien ideāls variants būtu, ka uzņēmumu tarifi būtu tikai atbilstoši izmaksām - neatkarīgi, cik lielas ir izmaksas, tāds arī ir tarifs, savukārt visi atbalsta maksājumi tiek risināti kaut kā savādāk, kaut vai ar universālu pakalpojumu palīdzību. Bet mums jādarbojas reālajā vidē, kurā šādu universālo pakalpojumu nav un tarifi ir jānosaka. Ja nav citu risinājumu, tad jāizvēlās kaut kāds risinājums pat ja viņš nav absolūti ideāls. Bet tas, kam mēs nepiekrītam, ir argumentācija, ko tiesa ir uzskaitījusi. Mūsuprāt, mums bija juridiskas tiesības tā darīt un par to arī tālāk tas strīds būs.
G.B.: Respektīvi jūs gribat pateikt, ka tas tarifs, kas visu laiku tika piemērots lietotājiem, kuri tērē mazāk elektrību, tie “8 ar kaut ko santīmi”, pilnībā nosedz izmaksas?
Nē, izmaksas pilnībā nosedz tas tarifs, kurā ir “10 komats” santīmi. Starpību starp to un "8 komats santīmiem" mēs principā finansējam no savas tirdzniecības, no brīvās darbības brīvajā tirgū
G.B.: Tātad jūs starpību nefinansējat no tarifa "10 komats"?
Nē, un tas, protams, ir tas, ko regulators pārbaudīja, un, ja mēs būtu jebko tur ielikuši, tad, protams, šie tarifi būtu noraidīti momentāli. Par to nav diskusiju un par to arī nebija diskusiju tiesā - neviens nediskutēja par to, ka mēs būtu šķērssubsidējuši kaut ko no "10,7 latiem."
G.B.: Ja runā par kontekstu, tad konteksts bija sarežģīts un tajā laikā patiešām bija krīze. No vienas puuses tarifi bija tā kā jāpaceļ, no otras - bija smaga finansiāla situācija valstī. Bija kādas norādes par to, ka vajag domāt par to, ka kādam vajadzētu noteikt zemāku cenu. izskanēja, ka tas bijis Ekonomikas ministrijas nevis Latvenergo uzstādījums..
Bet ministrija jau arī savu pozīciju neslēpj. Ministrijas viedoklis bija tāds, ka mums kā uzņēmumam vajag būt sociāli atbildīgiem un ka iedzīvotāju tarifu pieaugumu mums vajadzētu kaut kādā veidā noslāpēt. Protams, ka tehniskais izpildījums - kā to izdarīt, kas ir juridiski pieņemams, kāds varētu būt risinājums, bija uzņēmuma izvēle.
Šeit jāsaka, ka, ja mēs šo subsīdiju būtu visiem iedevuši vienādu uz Kwh, mēs būtu ne tikai vēl sliktāk sasnieguši šo mērķauditoriju, bet arī tas visticamāk būtu konkurences tiesību pārkāpums. Tad mēs būtu iesūdzēti pilnīgi citā iestādē.
G.B.: Vakar izplatījāt paziņojumu, ka tarifi un politika ir divas nesavienojamas lietas un tomēr, cik liela ir Latvenergo peļņa, cik tur lielā mērā parādās politika? "Mēs gribam, lai uzņēmums pelna tik!"; "Mēs gribam lai noteiktas summas būtu budžetam!", cik šis jautājums ir politisks?
Manuprāt, te atkal jāsadala jautājums divās daļās - pirmais, cik daudz tarifā ir nosacīta peļņas norma jeb cik mēs drīkstam pelnīt. Šis jautajums absolūti nav atkarīgs no dividendēm.
G.B.: Tad mēs katīsimies, kur liksim peļnu?
Tad mēs domājam, kur liksim peļnu. Es gribētu teikt, ka tarifi nav saistīti ar peļņas izmaksu.
G.B.: Tad kādi ir peļnas griesti attiecībā uz tarifu veidošanu?
Peļnas griesti dažādiem darbības veidiem tiek noteikti dažādi. Tā kā Latvenego grupā darbojas dažādi uzņēmumi, tad viņu nosaka dažādi. Skaitliski vislielāko peļnu būtu jānes Sadales tīkliem, jo peļņu rēķina no uzņēmuma aktīviem. Sadales tīkliem ir vislielākie aktīvi. Tiesa, viņi gan pašlaik darbojas ar zaudējumiem, bet tā ir cita situācija – Sadales tīkli drīkst pelnīt 6,2 %. Viņi faktiski darbojas ar zaudējumiem. Tas skaitlis 12, kas ir izskanējis, ir rentabilitāte, ko var uzlikt uz tirdzniecības izmaksām, kas tarifā sastāda 12 %. Tas līdz ar to ir 12% no 2%. Tā, ka tā peļņa, kas ir ietverta tarifā nav tāda, kā tā izsklausās.
G.B.: Ja mēs pašlaik zinām šo tarifu, kas ir "10 komats" un sakām, ka tas ir objektīvs tarifs, kas patlaban nosedz tās izmaksas, cik liels šajā tarifā ir šis peļņas procents iekšā? Ieskaitot Sadales tīklu komponenti, ieskaitot citas komponentes.
Ja saskaitām visas komponentes kopā, tad es teiktu, ka peļnas procents varētu būt vidēji ap maksimums 5%. Reāli gan tā nav, jo Sadales tīkls strādā ar zaudējumiem.
G.B.: Respektīvi, ja jūs varētu, jums atļauts ir nopelnīt arī vairāk, kā jūs patlaban nopelnāt?
Protams, ja mēs skatāmies, ka esam komercuzņēmums, tad mums kā komercuzņēmumam, protams, ka ir jāpelna, jo mēs finansējamies ne no budžeta. Mēs finansējamies bankās, investīcijas savā attīstībā mēs finansējam no peļņas, līdz ar to nav iespēju uzņēmumam citādi attīstīties, kā vien veidojot peļņu un aizņemoties.
G.B.: Kurā brīdī, cik un ko uzņēmums atstāj savai darbībai, un cik aiziet valsts budžetā, piemēram? Cik lielā mērā tas ir politisks jautājums - šogad izņemam dividendēs 70%, nākamgad izņemam 90%..
Tas, protams, ir labs jautājusm..jūs tāpat esat komercuzņēmums. Droši vien jums kā uzņēmuma vadībai nav lielu iespēju diskutēt ar saviem akcionāriem par viņu lēmumu izņemt vai neizņemt dividendes. Protams, mēs kā uzņēmuma valde varam parādīt objektīvi attīstības nepieciešamību, parādīt cik daudz investīcijas ir jāveic. Mēs varam parādīt, kā mēs šīs investīcijas varam nofinansēt - vai tas akcionāram ir izdevīgāk finansēt izmantojot aizņemtos līdzekļus vai atstājot savus līdzekļus, tas ir, neizņemot dividendes, vai kāda būtu tā optimālā proporcija. Mēs, protams, cenšamies komunicēt, bet lēmums...tas ir akcionāru lēmums jebkurai komercsabiedrībai.
G.B.: Vai attiecībā uz 2011. gadu situācija bija kaut kā īpašāka, nekā uz citiem gadiem, kad valsts teica, ka mēs gribētu vairāk naudas?
Ja skatāmies no uzņēmuma viedokļa, īpaši ja skatāmies no attīstības viedokļa, mēs kā uzņēmuma vadība gribētu redzēt mazāku daļu izņemtu dividendēs, bet no otras puses objektīvi jāsaka, ka, ja mēs maksājam dividendēs 30 - 35 miljonus latu, tad uzņēmumam ar divarpus miljardu lielu aktīvu bāzi tas nav milzīgs maksājumu apjoms.
G.B.: Kas notiks tālāk? Saprotu, ka daudzi izvairās par to runāt, bet kas notiek gadījumā, ja tiesas lēmums paliek spēkā un jums ir jāmaina tā iespējamā tarifu politika? Ko tas nozīmētu iedzīvotājiem? Vai tas būs "9 komats" tarifs - kas būtu pa vidu -, vai kā citādi?
Nu pa vidu tiesa ir aizliegusi tarifu noteikt, un tas, kas būs iespējams, ir kaut kāds "10 komats". Protams, ka mēs saprotam, ka elektroenerģijas cena ir tirgus cena - viņa mainās.
G.B.: Bet tas ir iespējams, ja tarifs ir "10 komats", Latvenergo tajā brīdī iespējams pelna vairāk un valsts varētu izņemt vairāk dividendēs.
Protams, jo lielāka peļņa, jo vairāk var izņemt, tas ir jebkurā komercsabiedrībā.
G.B.: Jums nebūs vairs jāsubsidē šis kaut kāds samazinātais tarifs, jūs vairāk nopelnīsiet..
Protams!
G.B.: Kas notiek ar Visaginas AES? Tas varbūt vairāk lietuviešiem, bet cik lielā mērā uzņēmums gatavojas šim projektam? Viens termiņš, kad kaut kas bija jāparaksta, mums jau ir pagājis secen un cik šis process draud izstiepties - cik desmitgadēs vai piecgadēs? Kādi ir nākamie termiņi, kas attiecas uz Latvenergo?
Šajā brīdī termiņu, kas attiektos uz mums, mēs tiešām nevaram nosaukt. Pēc būtības šī brīža situācija ir tīri mūsu lietuviešu kolēģu rokās, jo iepirkumu procedūru jeb šis koncesijas līgums ir starp Lietuvas un Hitachi pusēm. Mēs tiešā veidā neesam daļa no tā un neesam noteicēji, kā šīs sarunas notiek.
Līdz ar to šis nākamais termiņš projekta attīstībā ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi šīs puses vienojas tā konkrētā līguma ietvaros, bet no otras puses atomprojekts ir ļoti gan finansiāli, gan tehniski, gan juridiski sarežģīts projekts un to mums vajadzētu tā kā zināmā mērā saprast, ka nevienā valstī viņu nevar akceptēt gada vai pat divu gadu laikā. Tas ir pietiekoši ilgs process.
Pēc plāna to gala lēmumu mums bija jāpieņem 2015. gadā.
G.B.: Spekulācijās parādās, ka Latvenergo labprāt piedalītos šajā projektā, bet runa ir par aptuveni vienu miljardu eiro ieguldījumu, kas ir aptuveni 700 miljoni latu. Protams, tas ir vairāku gadu garumā, bet šī nauda ir kaut kur jāaizņemas. Pēc kādiem noteikumiem jūs šo naudu plānojat dabūt? Viens jautājums ir, ka valsts galvo vai negalvi un ja galvo, tad ir dzirdētas spekulācijas, kat tas ir jābut valsts budžetā iekšā, tad atkal visas mājiņas, ko ceļam ap māstrihtas kritērijiem jau sāk brukt kopā.
Par valsts budžetu jājautā budžeta speciālistiem, domāju..
G.B.: Kur jūs varat dabūt 700 miljonus un vai jums ir tik liels resurss, lai jūs varētu aizņemties šādu naudu?
Lielākā daļa no aizņemtās naudas īstenībā bija paredzēts piesaistīt no šim te kredītaģentūrām, vismaz tāds ir pašreizējais plāns. To daļēji nodrošina Hitachi kā šī projekta partneris. Līdz ar to arī Japānas Amerikas kredīta eksporta aģentūras arī būtu tās, kas primāri būtu šī aizņemtā finansējuma nodrošinātājas. Par to, kādi būs šo aģentūru nosacījumi naudas piesaistē, jau jādiskutē projekta ietvaros. Protams, valsts garantijas ir vienas no lietām, ko sādas eksporta aģentūras prasa no sava sadarbības partnera. Manā izpratnē to saistīt ar valsts budžetu tiešā veidā gan finanšu izpratnē nav korekti.
G.B.: Valsts prezidents nesen minēja, ka vajadzētu būvēt vēl vienu HES uz Daugavas, minot posmu starp Jēkabpili un Daugavpili. Cik reāli ir Latvijai būvēt vēl vienu HES, cik tas ir vajadzīgs, vai tur ir bizness?
Šīs iespējas jau ir vairākkārt tikušas pētītas un, protams, ka, paejot kādam laika sprīdim, ir iespēja pie šiem pētījumiem atgriezties vēlreiz, jo varbūt tehnoloģijas ir mainījušās, varbūt izmaksas, varbūt mēs tagad komerciāli redzam drusku savādāk, tāpēc, ka cenas tirgū mainās.
Ja mēs runājam par Jēkabpils HES, tad tā jauda, kas tur varētu būt, ir ap 30 Mwh. Ja skatāmies mūsu dalību Visaginas AES, kas ir ap 270 Mwh, tad šis piedāvājums ir aptuveni 10 reižu mazāks. Protams, ja tas kaut kādā brīdī kļūs komerciāli izdevīgs, kas ir arī mūsu priekšnoteikums Visaginai, mēs varētu investēt.