No karpām uz storēm
Meklēto uzņēmumu atrodu netālu no Daugavas krastiem, lielā angārā. Vienā no biroja telpām fonā skan klusa mūzika un akvārijā šaudās pāris storu. Pie sienas – fragmenti no ārzemju preses izdevumiem, arī no The Wall Street Journal un The Times, kuros vēstīts par šo Latvijas un Krievijas kopuzņēmumu.
SIA Mottra darbojas kopš 2002. gada, taču, kā stāsta uzņēmuma ģenerālmenedžeris Rinats Nasirovs, viss sākās jau XX gadsimta 90. gadu nogalē, kad Latvijas pilsoņi bija izklīduši strādāt daudzviet pasaulē, arī Astrahaņā, kur atradies Storu zinātniskās pētniecības institūts. (Savulaik Astrahaņa bijusi Krievijas kaviāra ražošanas galvaspilsēta.) Tur arī izkristalizējusies ideja, ka zivju audzēšana un melno ikru ražošana varētu būt laba uzņēmējdarbības niša Latvijā. Storu pētniecības institūtu likvidēja, bet zināšanas un pieredze jau nepazūd. Jaunais uzņēmums neveidojās tukšā vietā.
XX gadsimta otrajā pusē te, Katlakalnā, atradās karpu audzētava. Pārmaiņu vētra daudz ko noārdīja, taču palika pāris veco zivju baseinu ar komunikācijām – notekūdeņu kanāliem, kā arī artēziskais dziļurbums ar labu ūdeni. Tātad bija infrastruktūra, ar ko sākt. Sāka ar vienu cehu un diviem baseiniem. Pirmo "ražu" gan saņēma tikai pēc vairākiem gadiem.
Astoņpadsmit gados lielākā daļa ražošanas telpu izbūvētas no jauna. Tagad pirmajā un otrajā stāvā ir baseini, kur mīt dzīvās zivis, bet trešajā stāvā atrodas produkcijas pārstrādes cehi. Te ražo gan kaviāru, gan zivis pārdošanai. Uzņēmuma komanda lepojas ar to, ka viss radīts pašu spēkiem, ar to, ka ne reizi nav stāvējuši uz bankrota sliekšņa, un arī ar to, ka Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu izmantojuši, pildot visus nosacījumus. Produkciju uzņēmums eksportē uz Lielbritāniju, ASV, Austrāliju un Japānu. Katlakalnā tapušo melno kaviāru, piemēram, piedāvājot pasažieriem vienā no Japānas aviosabiedrībām – ANA Airlines.
Store – "dzīvais dinozaurs"
Var uzdot jautājumu – kāpēc izvēlētas galvenokārt stores un nevis, piemēram, laši, nēģi vai kas cits? Store ir viena no senākajām iemītniecēm uz mūsu planētas. Dažos avotos atradu informāciju, ka, iespējams, šīs skrimšļzivis uz Zemes bijušas sastopamas jau pirms 200 miljoniem gadu! Par šīs sugas senumu, šķiet, liecina jau tās izskats. Patiesībā to gandrīz negribas nosaukt par zivi, jo storei nav nedz zvīņu, nedz asaku, nedz spuru kā citām zivīm. Šai zivij, kā teikts interneta avotos, skeletu veido "... nepārkaulojusies muguras stiegra", tai ir masīvs ķermenis ar piecām kaulu vairodziņu rindām, izstiepts purns ar četriem taustekļiem jeb tādām kā ūsām. Nudien, kaut kas no dinozauru laikiem!
Senlaikos vai katrā upē peldējušas stores. Šīs zivis ir lielas un peld lēni, tādēļ tās varēja viegli noķert. Sākotnēji ļaudis nav novērtējuši storu ikru vērtību, tāpēc storu mātītes metuši atpakaļ ūdenī, bet tēviņus paturējuši maltītei. Kad atklājās, cik vērtīgi ir storu ikri, viss apgriezās kājām gaisā un notika otrādi. Tieši šo zivju vērtība kļuva par iemeslu to populācijas samazinājumam.
Atšķirībā no daudzām citām zivīm, piemēram, no karpām, storei nav mazo asaciņu un nav arī zvīņu, kuras tik grūti notīrīt. Tas padara šo sugu pievilcīgu patērētājiem. Turklāt stori ir viegli pagatavot – uzkaisi sāli un piparus, apslaki ar olīveļļu, ieliec veselu cepeškrāsnī un pēc nepilnas pusstundas gatavs!
Storveidīgo kārtas zivīm ir vairāk nekā 20 sugu, pazīstamākās no tām ir stores, sterletes un belugas. Stores savulaik mitušas gan Baltijas jūrā, gan Daugavā. SIA Mottra Londonas birojā stāvot unikāla māla trauciņš, uz kura rakstīts "Rīgas melnais kaviārs. 1849. gads". (Tādus trauciņus Rīgas delikateses ievietošanai Anglijā ražoja kompānija Doulton & Watts Lamberth Pottery London.) Rīgas jūras līcī stores esot bijušas sastopamas vēl pat XX gadsimta 70. gados. Bijuši mēģinājumi stores populāciju atjaunot Daugavā, Rīgas jūras līcī un vēl citur, bet tie nav izdevušies.
Sterlete – cara zivs un kaviāra variācijas
Stores svars mēdzot būt ap 65 kilogramiem, garums – aptuveni no 90 līdz 190 centimetriem, dzīves ilgums varot būt pat 6080 gadu. Storu audzēšana ir laikietilpīgs darbs, jo ikrus no stores var dabūt tikai tad, kad tā sasniedz aptuveni 7–10 gadu vecumu. Savukārt sterlete ir storveidīgo zivju kārtas pārstāve, viena no mazākajām stores sugām. Šīs zivs svars var sasniegt 16 kilogramu, bet garums ir no 100 līdz 125 centimetriem. Rinats stāsta, ka tieši sterlete savulaik bijusi t. s. cara zivs, jo Krievijas galmā galdā celta šī suga. Stores parasti ēduši zemnieki.
No storu ikriem gatavo kaviāru. Tas ir viens no dārgākajiem zivju produktiem. Zivju ikri satur 30% augstvērtīgu olbaltumvielu un 10–13% tauku ar lielu nepiesātināto Omega-3 un Omega-6 taukskābju īpatsvaru. Zinātāji apgalvo, ka šīs taukskābes veicina smadzeņu darbību, uzlabo imunitāti, novērš alerģiju, sirds un asinsvadu slimības. Tāpēc šis ēdiens ieteicams, piemēram, sportistiem, kuri atveseļojas pēc traumām. Protams, tas nav ikdienas, bet gan īpašs ēdiens, jo tā cena ir ļoti augsta.
Izšķir sarkano un melno kaviāru. Sarkano gatavo no lašu, bet melno kaviāru – no storu ikriem. Ir arī vēl baltais kaviārs, ko gatavo no mencu, foreļu, siļķu, karpu un citu zivju ikriem.
SIA Mottra ir zivju audzētavu baseini Katlakalnā, Vecpiebalgā un Doles salā. Uzņēmumā audzē stores, sterletes, zandartus, lavrakus, Austrālijas asarus (Barramundi), Āfrikas samus un citas zivis.
Vai zivis var "slaukt"?
Kā iegūst kaviāru? Atceros stāstus, kā nelegālie zvejnieki upēs slepeni ķēruši nārstojošas lašu mātītes un nogalinājuši tās, lai iegūtu sarkano "zeltu" – lašu ikrus, vienu no pasaules slavenākajām delikatesēm.
Mūsdienās, protams, ir izdomātas humānākas metodes ikru iegūšanai. SIA Mottra vienā no kaviāra iegūšanas veidiem jeb ievākšanā izmanto humānu metodi – "slaukšanu". Tas nozīmē, ka stori un sterleti nevis nokauj, bet gan to «slauc» jeb atbrīvo no ikriem. Zivs saņem vēdera masāžu, kas izraisa dabisku nārsta procesu un ikru izlaišanu. Tādējādi tā paliek dzīva un rodas iespēja nārstot un dot ikrus vēl ne reizi vien.
Kā zināt, ka zivs ir gatava "slaukšanai"? Zivju mātēm ikru gatavību var noteikt ar ultrasonogrāfijas palīdzību. Visi šie procesi ir ņemti vērā, arī baseinus iekārtojot, jo pēc ikru atdošanas zivīm nepieciešama atpūta un uzraudzība, tālab tās ielaiž speciālā baseinā. Ikrus no zivīm ņem ne tikai kaviāram, bet arī jaunās paaudzes veidošanai. Ekskursijā pa ražotni paviesojos cehos un apskatīju baseinus. Vienā šaudījās milzīgas stores, sterletes un skaistās karpas koijas. Otrā lielos akvārijos dzīvojās simtiem mazu, nesen no ikriem izšķīlušos zivtiņu, kas atgādināja mazas vardītes. Bet trešajā atpūtās zivis – "bijušās grūtnieces".
Ar ko ēdina audzināmos? SIA Mottra izvēloties tādu, ko piedāvā uzticami zivju barības ražotāji ar ilgu pieredzi storu barības ražošanā, un izmantojot stingru kvalitātes kontroles sistēmu. Zivis saņemot barību, kuras ražošanā neizmanto nekādus ģenētiski modificētus produktus, antibiotiķus vai citus kaitīgus produktus.
Kaviāra un zivju atšķirības
Kā jebkuru luksusa preci, arī kaviāru kāds mēģina ražot pēc iespējas lētāk, lai nevajadzētu pārdot par standarta cenu. Rinats uzskata, ka liela daļa kaviāra Latvijā ienāk no Ķīnas, kur to ražo, sasaldē, iepako un nosūta... pārpakotājiem. Tie savukārt saliek šo produktu kārbiņās vai burciņās, uzlīmē etiķeti, uz tās uzraksta, piemēram, "Ražots Latvijā" vai "Ražots Vācijā", un dod tirgošanā. Šī kaviāra cena ir zemāka par standartcenu.
"Pēc Eiropas Komisijas nolikuma, ja tiek veikta manipulācija ar produktu, tas nav nelikumīgi. Vienīgais, kā var atšķirt lēto kaviāru no īsta produkta, ir cena un tas, ka Ķīnā ražotais kaviārs ir papildināts ar konservantu E285 – nātrija tetraborātu jeb boraku. Tas ir ne tikai kaitīgs veselībai pats par sevi, bet arī, it kā saglabājot pārtikas svaigumu, īstenībā iznīcina gan sliktās, gan labās vielas pārtikas produktā. (Tiesa gan, maksimums ir četri grami konservanta uz vienu kilogramu – red.) Tādējādi produkts paliek "tukšs". Melnais kaviārs ir vienīgais produkts Eiropas Savienībā, kam atļauts šo konservantu pievienot. Dažreiz šādi "ražotāji" pat nenorāda attiecīgā produkta sastāvu," skaidro Nasirovs.
"Tas ir tāpat kā ar lētajām zivīm, kuras dažās zemēs austrumos turpina ražot neizprotamos apstākļos – purvos, netīros dīķos un diezin kur vēl, un pārdod par zemāku cenu, nekā patiesībā šai sugai jāmaksā. Diemžēl arī Latvijā daudzi cilvēki nav pieraduši daudz interesēties par to, ko viņi ēd, bet gan domā – ja produkts ir dārgs (un kaviārs, vienalga, īsts vai neīsts, kvalitatīvs vai sabojāts, ir dārgs), tad tas noteikti ir arī labs. Diemžēl ne vienmēr tas ir tā. Tāpēc vajadzētu cilvēkiem vairāk stāstīt, kā atšķirt labu produktu no sagandēta," mudina ņemt vērā uzņēmuma ģenerālmenedžeris.
"Dažreiz cilvēki jautā: "Bet vai mūsdienās vispār iespējams ražot kaut ko pilnīgi tīru?" Ir iespējams. SIA Mottra komanda jau vairākas reizes pierādījusi sevi kā ekoloģiski tīras produkcijas ražotāju. Cilvēks var ar tehnoloģijām dabu sagandēt, bet var ar tehnoloģijām to arī attīrīt un atveseļot. Tikai jāiegulda laiks, nauda un smadzeņu enerģija. Mūsdienās nav nekā neiespējama. Vajag tikai gribēt," uzskata Nasirovs.
Bizness un ekoloģija – ir vai nav pretrunā?
Pēdējā laikā cilvēce arvien intensīvāk zāģē zaru, uz kura pati sēž. Plastmasas, atkritumu, ķīmisko reaģentu, antibiotiķu, ģenētiski modificēto vielu un tamlīdzīgu lietu pārpilnība mūsu ikdienā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc daba kļūst arvien vienveidīgāka un netīrāka. Katastrofālā ātrumā izzūd neskaitāmas augu un dzīvnieku sugas, bet tās, kuru īpatņi vēl turas, ierakstām Sarkanajā grāmatā. Starp citu, kopš 1995. gada tajā ir arī store.
Tas gan neizslēdz iespēju šo sugu kultivēt zivaudzētavās, un daudzi arī to dara. Uzņēmējdarbība bieži neiet rokrokā ar ekoloģiju, jo biznesā prioritāte ir nopelnīt. Šķiet, ka SIA Mottra darbību balsta mazliet uz citiem principiem. Varbūt tāpēc, ka komandā ir biologi, kas savulaik absolvējuši jau minēto institūtu Astrahaņā. Viņi izprot ekoloģiska, ilgtspējīga un dabai draudzīga zivju audzēšanas un apstrādes procesa nepieciešamību un iespēju.
Rinats stāsta, ka vairākās valstīs – Krievijā, Apvienotajā Karalistē un Šveicē – jau esot sākuši stingrāk kontrolēt kaitīgo reaģentu piemaisījumus pārtikai. Patlaban apmēram 70–80% no visām zivīm, ko cilvēki patērē uzturā, ir izaudzētas mākslīgi un tikai 20% – nozvejotas savvaļā – upēs, jūrās un okeānos.
Mums, Latvijas patērētājiem, kuri dzīvo blakus Baltijas jūrai – valstī, kas bagāta ar ūdeņiem, varbūt grūti to saprast. Tomēr ikreiz, kad iegādājos zivi savam pārtikas grozam, iedomājos: kur tā zivs plunčājusies, ar ko barojusies un kas tai vēderā? Un ne vienmēr ir ticība tiem uzrakstiem, īpaši tirgū, ka tā noķerta "tīros ūdeņos".
Katlakalna zivju baseinos darbojas ūdens slēgtās recirkulācijas sistēma. Ūdeni ņem no 180 metru dziļa urbuma. Tas ir tīrs un nesatur smagos metālus. Pateicoties biofiltrācijas sistēmai (tā ir SIA Mottra patentēta tehnoloģija), ūdeni izmanto vairākkārt. Te ir gan ūdens recirkulācijas, gan rekuperācijas un vēl citas dabai draudzīgas tehnoloģijas.
Turklāt zivaudzētavas jau nodarbojas arī ar sugas saglabāšanas funkciju, jo pavairo sugas, kas dabā ir uz iznīcības robežas. Zivju rezervuāri, kas atrodas telpās, ir pasargāti no vides negatīvās ietekmes uz populāciju. Te nav putnu, kas nereti pārnēsā slimības, un šeit neieplūst netīri notekūdeņi.
Nākotnē – stingrāku pārtikas kontroli
"Zivju audzēšanas bizness ir grūts un riskants uzņēmējdarbības veids, jo gluži kā šahā jādomā vismaz sešus gājienus uz priekšu," teic Nasirovs un turpina: "Ir jāiegulda ne vien nauda, bet arī daudz laika un zināšanu. Jāsaprot, kuras sugas tuvākajos desmit gados stāvēs uz iznīcības robežas, kuras varbūt ir un kuras nav vērts audzēt. Mēs visu laiku eksperimentējam ar zivju sugām. Teorijas šajā jomā ir maz, tāpēc galvenokārt jābalstās uz pašu novērojumiem un praksi. Jāsaprot, kāda ūdens temperatūra un kāda barība ir vispiemērotākā, cik zivīm jāatrodas noteiktā platībā, lai tās nebūtu pārāk saspiestas. Tomēr jau pašā sākumā SIA Mottra biznesa idejā bija ietverta ne tikai uzņēmējdarbība, bet arī zaļā domāšana. Mūsu galvenā ideja un vēlme ir ražot kvalitatīvu pārtiku, kura atbilst visaugstākajiem standartiem. Cerams, ka drīzumā mainīsies likumdošana un sāks stingrāk kontrolēt, vai uz produktu iepakojuma norādīta tā reālā izcelsmes valsts, ka arī ieviesīs papildu analīzes, lai būtu iespēja noteikt antibiotiku, ģenētiski modificētu un vēl citu cilvēka veselībai kaitīgu vielu klātbūtni zivīs un zivju produktos."
Taču vai uzņēmums dzīvo, tikai cepuri kuldams? Protams, šā gada pavasarī Covid-19 pandēmija pirmajā brīdī esot radījusi pamatīgu šoku, jo strauji kritušies pārdošanas apjomi, kas bijis saistīts arī ar to, ka durvis slēguši restorāni, kuri ir SIA Mottra Trade House klienti. Tomēr krīzi varot un vajagot izmantot savā labā. Pirmkārt, Covid-19 pandēmijas ietekmē sabiedrībā esot mazinājusies uzticība Ķīnas precēm, to vidū arī šīs Āzijas valsts pārtikas produktiem. Otrkārt, cilvēki vairāk sākuši pievērst uzmanību tam, ko viņi ēd, un tam, kur un kā viņi iztērē savu naudu. SIA Mottra cer arī uz lielāku valsts atbalstu zivaudzēšanai un akvakultūrai nākotnē.