Vakcinācijas aptvere Latvijā ir pieaugusi, tomēr jaunais Covid-19 paveids omikrons visā pasaulē, tostarp arī Latvijā, ir radījis milzīgu viļņošanos. Ir skaidrs, ka vīrusa klātbūtne ar tā pastāvīgi mutējošajiem paveidiem turpinās ietekmēt ekonomikas cikliskumu.
Jo ātrāk sapratīsim, ka Covid-19 ir uz palikšanu, pielāgojot arī valsts politiku, jo labāki būs gan epidemioloģiskie, gan ekonomiskie rādītāji. Gan biznesam, gan arī iedzīvotājiem ir svarīga prognozējamība. Novilcinot lēmumu pieņemšanu līdz pēdējam brīdim, kas rezultējas mājsēdēs, raustām ekonomiku un vairojam neapmierinātību.
Jauns izaicinājums ir arī pēdējā laikā strauji augošā inflācija, īpaši cenu pieaugums energoresursiem. Prognozējams, ka tas gada nogalē ne tikai liks sabremzēties ekonomikai, bet arī neizbēgami ietekmēs noskaņojumu un maksātspēju mājsaimniecībās.
Covid-19 izraisītā krīze – un nu jau arī enerģētikas krīze – jau labu laiku māj mums ar sarkano karogu, aicinot pārdomāt ierastos dzīves modeļus. Neskatoties uz lielo apņēmību virzīties uz priekšu ar Eiropas zaļo kursu, kas paredz līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 procentiem, mēs joprojām turpinām būt atkarīgi no fosilajiem resursiem. Ņemot vērā enerģētikas krīzi, mēģinājumi atteikties no klimatam nedraudzīgajiem enerģijas avotiem notiek ar lielāku apņēmību nekā alternatīvu radīšana. Virziens, kurā mums visiem jādodas, ir skaidrs, taču neatrodu skaidrojumu, kāpēc tas notiek tik lēni. Uzskatu, ka šis ir piemērots brīdis, lai sagatavotu Latvijas valsts plānu zaļā kursa ieviešanai.
Covid-19 izraisītā krīze ir arī izgaismojusi pārāk lielo iecietību pret dezinformāciju. Atstājot to pašplūsmā, būs grūti īstenot reformas gan enerģētikā, gan arī citās jomās, jo vienmēr būs kāds, kurš mūsu vājumu un neizlēmību izmantos pret mums. Pamatot un pierādīt dezinformācijas apgalvojumus visvieglāk var kritiski nedomājošiem cilvēkiem. Tieši tādēļ arvien būtiskāk mums visiem kopā būtu veidot gudru un izglītotu sabiedrību, kura nevis izvēlas viegli pieslieties populistiskiem apgalvojumiem, bet gan ar neatlaidīgu optimismu darbojas, lai radītu pievienoto vērtību. Svarīgi, ka iedzīvotāji cienītu sabiedrības kopīgo labumu, nevis rūpētos tikai par savu egoistisko vajadzību apmierināšanu.
Es ieteiktu skolu mācību programmās iekļaut kritiskās domāšanas, diskusiju un situāciju analīzes prasmju, kā arī finanšu pratības apguvi, izskaidrojot nodokļu un valsts budžeta veidošanās principus. Gudra un izglītota sabiedrība būs daudz neievainojamāka un tādējādi demokrātiskai valstij izdevīgāka.
Latvijas valstij un sabiedrībai šobrīd ir daudz izaicinājumu, taču krīzes nes arī daudz iespēju – tās liek izvērtēt padarīto un domāt, ko varam darīt labāk un efektīvāk.