SAF tehnika izstrādā un ražo profesionālas sakaru iekārtas, piemēram, mikroviļņu radio, kas paredzēti sakaru nodrošināšanai starp mobilo operatoru torņiem. No produkcijas Latvijā paliek mazāk kā procents, lielākā daļa ir eksports.
Vai tas ir tīri latviešu uzņēmums?
Jā, to ir dibinājuši latviešu inženieri, un arī tagad pamatakcionāri ir šie paši dibinātāji. Bet tas ir publisks uzņēmums, kas kotējas Rīgas biržā, tāpēc šobrīd ir grūti pateikt precīzu akcionāru sastāvu, bet pamatā tas ir latviešu un Latvijas uzņēmums.
Kā jūs jūtat - krīze Latvijā ir beigusies?
Redziet, mani Latvija kopumā šajā biznesā visai maz interesē. Es pat gribētu teikt tā - mums krīze Latvijā bija ļoti izdevīga, jo man nekad nav bijusi tik augsta darbinieku lojalitāte kā briesmīgākajos krīzes gados.
Jāsaprot arī - Latvijas krīze jau nebija kaut kāda Latvijas krīze, tā bija globālās krīzes sastāvdaļa... Bet krīze pasaulē, protams, mūs skāra. Ja mūsu klients ir telekomunikāciju operators, tas pamatā nozīmē celtniecību. Un visai celtniecībai krīze iesita ļoti spēcīgi. Bet telekomunikācijas ātrāk atkopās.
Mēs no sākta gala esam bijuši orientēti uz ārpusi. Manuprāt, Latvijā vispār neviena ražošana nevar pastāvēt tikai kā lokāls projekts, bāzēties tikai uz iekšēju tirgu.
Tomēr arī par eksportu mūs brīdina - jāskatās, kas notiks Eiropā, varbūt nemaz tik labi nebūs.
Tā ir taisnība. Nu ir riktīgs ķīselis. Kopumā, ja mēs skatāmies, pašlaik telekomunikācijās ir jaunas krīzes pazīmes.
Jauna krīze?
Nu, protams. Ja jūs paskatītos riņķī, Nokia un Siemens ir krīzē, atlaiž desmitiem tūkstošu darbinieku.
Kas par iemeslu šai krīzei, kaut kas nogulēts?
Nokia patiešām nogulēja, tai gāja pārāk labi, un tā gulēja uz lauriem. Tajos gadžetu tirgos ir tā - pat ja tu esi zilonis, kādu rītu tu vari pamosties beigts.
Operatoru pusē lietas ir neelastīgas, jo, kad tas būvē tīklus, ir jāiegulda miljardi, un tad tas miljards ir jāatpelna. Kas patlaban tajos telekomos notiek - tās «tabletes» ir ļoti samaitājušas tirgu. Visiem tagad gribas milzīgu datu apjomu, man par lielu brīnumu cilvēki arī televīziju sāk skatīties tajos mazajos kabatas ekrāniņos un maitā sev acis. Jocīgā lieta ar visiem tiem gadžetiem ir tā - ja kāds saka, ka spēj prognozēt nākotni, viņš ir melis.
To «tablešu» un smārtfonu dēļ milzīgs datu apjoms skrien debesīs. Tas nozīmē - lai to nodrošinātu, operatoriem atkal būtu jāiegulda miljoni. Bet pretī tas tirgus ir tāds, ka tu neesi ar mieru par to savu «tableti» maksāt simtus vai vairāk mēnesī, ko tas īstenībā maksātu, lai operators atpelnītu savus ieguldījumus. Un tā ir operatoru dilemma - klients grib šausmīgi daudz, bet maksāt viņš nav gatavs. Bet, ja to nedabū, lamā operatoru. Un ko viņš gribēs rīt?
Tāpēc šobrīd tie tīkli stagnē. Sēž un nogaida. Tāpēc arī rodas problēmas tādiem uzņēmumiem kā mūsējais. Jo ražotājs pārdomā, un, ja pārdomā par ilgu, tas jau rezultējas krīzē piegādātāju galā - tādā kā mūsējā.
Kādi vēl citi biznesi ir jums personiski?
Protams, pamatā esmu SAF tehnikas cilvēks, tomēr esmu tāds sērijveida uzņēmējs. Piemēram, man pašam sirdij tuvs ir tas mobilly projekts, elektroniskā norēķinu sistēma, plašākai publikai vairāk pazīstama ar norēķināšanos par autostāvvietām. Ir arī jaukas investīcijas cherry.lv, grupu iepirkšanās kuponiņi. Tas ir Baltijā lielākais atlaižu kuponu tirgotājs.
IT bizness un nozare Latvijā ir perspektīva?
Es domāju, ka ļoti. Tā ir nozare, kurā tu vistiešākajā veidā pelni ar savām zināšanām un izglītību, kurā nav nepieciešami milzīgi kapitālieguldījumi, kurā nav nepieciešami derīgie izrakteņi. IT nozare pasaulē joprojām ir pieprasīta un joprojām ir deficīts. Tāpēc - bērni, mācieties programmēt!
Jā, kāpēc bērni nemācās programmēt, kāpēc Latvijā IT jomā sagatavotu jauniešu trūkst un vēl aizvien populārākā ir sabiedrisko attiecību, jurista profesija?
Es domāju, ka tam ir liela inerce un tajā lielā mērā esat vainīgi arī jūs un jūsu amatbrāļi - gadiem ilgi ir tiražēts stereotips, ka baņķieris, advokāts ir liels bizness. Var jau to saprast - kad beidzās padomija, bija liels deficīts šinīs jomās, bet tagad ir pārprodukcija.
Vai mūsu augstākās izglītības sistēma ir gatava sagatavot nepieciešamo speciālistu skaitu?
Es domāju, ka galvenā problēma nav augstskolās, bet gan vidējās izglītības sistēmā. Nu kaut vai tas, ka vienu laiku nebija obligātā valsts eksāmena matemātikā un 9. klases skolēnam ļāva izvēlēties, vai mācīties matemātiku vai ne. Bet, ja skolā tu matemātiku esi ielaidis, tad augstskolā vairs nevari.
Programmētājs vienā brīdī var sākt dzeju rakstīt vai pārmesties par juristu. Tas ir kā ventilis - humanitārajā virzienā jau tu vari pārmesties arī pēc tam, bet, ja esi palaidis garām mācīšanās laiku eksaktajā pusē, tad atpakaļ ir ļoti grūti. Ja runājam par augstskolām Latvijā - tajās programmēšanu var apgūt ļoti augstā līmenī daudzās programmās.
Kā jums patīk Roberta Ķīļa ideja par planšetdatoriem skolās?
Es to ļoti atbalstu. Nu paskatieties uz bērniem! Mēs te spiežam viņiem rokās to veco, muļķīgo grāmatu. Bet viņiem patīk skrāpēties pa ekrānu! Protams, jādod tas viņiem. It sevišķi - mums izglītības tirgus ir tik mazs, un mēs nespējam sadrukāt pietiekami daudz speciālās izglītības literatūras. Ir tā, ka mums kaudzēm lietu ir jāmācās svešvalodās. Inženierijā, dabaszinātnēs ir ļoti daudz labu resursu svešvalodās, ko vajadzētu izmantot. Tad, kad tev visa mācību dzīve jau notiek elektroniski, tad tur «ievilkt» tās grāmatas jau nemaksā neko.
Atpakaļ pie jūsu uzņēmējdarbības. Kā sadzīvojat ar Latvijas valsti - tā palīdz vai traucē?
Es domāju, ka kaut kā jau sadzīvojam. Man jāatzīst, krīzei bija arī kāds milzīgs labums - politiķi sāka runāt ar ļoti plašu uzņēmēju spektru, kādreiz bija ļoti izteikti tikai sevišķi pietuvinātie. Krīzes dēļ sākās jēdzīgs dialogs. Bet vienmēr var atrast lietas, par ko palamāt un pastrīdēties.
Ja jūs būtu premjers, ko jūs izdarītu?
Es domāju, ka tomēr konsekventi ietu pa birokrātijas mazināšanas ceļu. Bet ir jāsaprot, ka bizness ir katram jāizdomā un jātaisa pašam, pārāk skatīties uz valdību ir nepareizi.
Tas, ko valdība vislabāk var darīt uzņēmējiem, - ir netraucēt viņiem strādāt.
(pilnu intervijas tekstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 30. jūlija numurā)