Valsts, kurā patiešām prot atbalstīt vietējo biznesu

Kopīgais un atšķirīgais

Latviju ar Gruziju saista īpaša saikne. Lai arī starp galvaspilsētām Rīgu un Tbilisi taisnā līnijā ir 2250 kilometru, kas ir aptuveni tikpat, cik no Rīgas līdz Barselonai vai Atēnām, vai Čeļabinskai, vai arī Reikjavīkai, šķiet, ka Gruzija atrodas daudz tuvāk. Visdrīzāk, tāpēc, ka Latvijai un Gruzijai ir līdzīga vēsture un līdz ar to arī līdzīga cilvēku domāšana un dzīves uztvere, kas veidojusies gadsimtu laikā, mazai tautai esot lielvaru ielenkumā. Latvijai tuvumā ir Krievija, un gadsimtu gaitā par sevi atgādinājusi arī Zviedrija, Vācija, kā arī Polija, turpretī Gruzijai bijis jārēķinās ar Krievijas un Turcijas ambīcijām, turklāt pat Azerbaidžāna izsenis ir kārojusi pēc gruzīnu zemes. Kā paši gruzīni saka – viņi gan grib dzīvot mierā un pārticībā, dzerot vīnu un baudot dzīvi. Nu tieši tāpat kā latvieši!

Tomēr martā, uzturoties Gruzijā, bija vērojams, ka abām valstīm – Latvijai un Gruzijai – ir arī daudz atšķirīgā. Gruzija noteikti ir nabadzīgāka nekā Latvija. To var just, pat neskatoties oficiālajos statistikas datos. Protams, ir izņēmumi – Tbilisi dažas ēkas izskatās kā no Holivudas filmām nākušas, tāpat arī kūrortpilsētas Batumi centrā praktiski nevar redzēt neko citu, kā tikai dārgas augstceltnes. Taču Gruzijā, salīdzinot ar Latviju, daudz biežāk pamanāmi ubagi, ielās ir vairāk vecu automašīnu (dažreiz rodas jautājums, kā tās vispār vēl kustas uz priekšu), kā arī kopumā liela daļa valsts izskatās, maigi sakot, nedaudz "nošļukusi". Taču brīžiem tieši tas piešķir šai valstij īpašu šarmu un padara Gruziju interesantāku ceļotājiem.

Gruzijā arī jūtams princips "Ja kaut kas strādā, tad to nevajag aiztikt". Šāds princips nebūtu iedomājams Eiropas Savienībā (ES) ar tās regulām un striktajiem kritērijiem. Taču Gruzijā – valstī, kas nav ES dalībvalsts, – vēl ir atrodami sarūsējuši padomju laika gaisa vagoniņi, tā saucamie lunaparki jeb atrakciju parki, kā arī padomju režīma laikā ražotās automašīnas. 

Gruzijā ir jūtama augsta sociālā nevienlīdzība – ir turīgais slānis, ir arī ļoti bagāti cilvēki, bet aptuveni piektā daļa valsts iedzīvotāju dzīvo zem valsts noteiktā nabadzības sliekšņa. (Gruzijā ir nedaudz vairāk par 3,7 miljoniem iedzīvotāju.) Bagātākais un atpazīstamākais gruzīns ir par oligarhu dēvētais Bidzina Ivanišvili, kura turība mērāma aptuveni piecu miljardu ASV dolāru ( 4,6 miljardi eiro) apmērā. Pastaigā pa Tbilisi viņa vārdu no mana gruzīnu drauga, kurš izrādīja pilsētu, nācās dzirdēt tik bieži, ka beigās šķita – Bidzinam Ivanišvili pieder teju visa Gruzijas galvaspilsēta. Tas gan arī nav tālu no patiesības, jo Bidzina Ivanišvili ieguvis lielu bagātību Krievijā un šo bagātību Gruzijā investējis gandrīz visur, kur vien ir potenciāls radīt vēl lielāku bagātību un ietekmi.