Satrauc augstumu koncentrācija
Jānis Asaris, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks:
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kas pieprasīja
Daugavas kreisā krasta koncepcijas izstrādi, satrauc trīs lietas.
Pirmkārt, augstumu koncentrācija Ķīpsalas dienvidu galā. Ķīpsalas
detaļplāns, kas vēl ir spēkā, paredz, lai šajā vietā nebūtu tikai
vienlaidu apbūve, lai tā neveidotos kā mūris, lai ir augstumu
variācija. Otrkārt, nav skaidrs, kādā veidā šī attīstība notiks, un,
treškārt, — kad šī vīzija varētu sākt īstenoties, vai apbūvi var sākt
veidot paralēli infrastruktūras izbūvei. Ja tā rezultātā radīsies vēl
vairāk sastrēgumu, tas taču izsauks plašas sabiedrības neapmierinātību.
Jāveido platforma, uz kuras būvēt
Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskās universitātes profesors:
Daudz un pamatoti runāts par infrastruktūru šajā vietā. Liela daļa
cilvēku gribētu kaut ko no visām vīzijām redzēt dabā, tomēr jāsaprot,
ka to nevar darīt, kamēr nav sakārtots transporta jautājums. Citviet
pasaulē vismaz četrus stāvus zem namiem atrodas pazemes stāvvietas,
taču pie mums to nedrīkst darīt ģeoloģijas dēļ. Mums atliek vien veidot
aptuveni četru stāvu augstu jaunu platformu ar apzaļumotu jumtu, zem
kuras būtu stāvvietas, bet virs tās taptu jaunās augstceltnes. Daudz
jādomā arī par izvērstas sabiedriskā transporta shēmas izveidošanu.
Piemēram, Hāgā trešā stāva līmenī namiem cauri iet tramvaji un tad pa
estakādēm nonāk zemes līmenī. Infrastruktūras maksājums, ja tas būs
2—3% (šāds variants patlaban apspriests starp Rīgas domi un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju
— red.) no visām būvniecības izmaksām, ir smieklīga summa, jo tur šīm
investīcijām jābūt daudz lielākām. Svarīgi izveidot arī pievilcīgu
siluetu. Ja visas augstbūves būs 121 metru augstas, tāpat kā Hansabankas
administrācijas ēkas smaile, nebūs labi, jo tas būs viens liels un
neizteiksmīgs blāķis. Ja augstbūvēm nav tēla jeb silueta, tad tās nav
pievilcīgas. Arī attīstītājiem nav jēgas ielikt naudu kvadrātmetros, ja
šīs ēkas un vide nav emocionāli pievilcīga.
Jāpamato savs viedoklis
Rolands Ozols, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretārs:
Ir vairāki likumi, lēmumi un konvencijas, kas nosaka UNESCO viedokli
jautājumā par jaunu attīstību pasaules mantojuma sarakstā iekļautajās
teritorijās un to aizsardzības zonās. Manuprāt, pēdējām jākalpo tiešām
kā aizsargteritorijām, kā centra turpinājumam. UNESCO mērķis nav
iekonservēt kādu nozīmīgu pilsētas teritoriju. Tas, par ko ir bažas, ir
divu centru veidošana. UNESCO ir konservatīva attieksme pret
paaugstinātu apbūvi vēsturisko centru tiešā tuvumā. Tieši tāpēc svarīgi
Rīgai ir pamatot savu viedokli, kāpēc tā vēlas šeit tieši tādu
attīstību. Rīga jau nav vienīgā, tomēr tā līdz šim ir ieņēmusi
nogaidošu pozīciju. Ceru, ka diskusiju ceļā izdosies atrast kompromisu,
pretējā gadījumā Rīgai draud ieslēgšana apdraudēto kultūras pieminekļu
sarakstā.
Jāmeklē kompromiss
Andis Cinis, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs:
UNESCO nostāja varbūt ir konsekventa, tomēr samērā vienpusēja. Nav
atšķirības, vai tādu pašu intensitāti būvē horizontāli vai vertikāli.
Tik un tā infrastruktūra būs nepieciešama tikpat ietilpīga. Tāpēc
diskusijām par intensitāti jēgu īsti nesaskatu. Pieļauju, ka patlaban
spēkā esošais Ķīpsalas detaļplāns, ko savulaik akceptējusi arī UNESCO, ir viens no kompromisiem, pie kā mums apstāties.
Trūkst viedokļu no malas
Gvido Princis, Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta pilsētplānošanas nodaļas vadītājs:
Līdz šim jautājums bija par to, ko šajā vietā attīstīt, tagad vajadzētu
runāt par to, kā to attīstīt. Manuprāt, šai diskusijai pietrūkst
ekspertu viedokļa. Piemēram, par to, vai pazemē ir vai nav iespējams
izvietot stāvvietas. Arī par publisko telpu runājam rozā briļļu vīzijā,
it kā kāds Ķīpsalā tagad sēdētu un vērotu Vecrīgas siluetu (daži izsaka
bažas par to, ka augstceltnes varētu to aizsegt — red.). Arī par
transportu trūkst profesionāļu viedokļa. Vajadzētu uzzināt, vai cilvēki
ar sabiedrisko transportu ir gatavi doties pazemē vai arī grib braukt
virszemē, sēžot pusstundu sastrēgumos, vai arī vispār pārcelties dzīvot
citur. Varbūt mēs pārāk bieži spekulējam ar šiem jautājumiem.
Pateiksiet apjomus, lemsim par ceļiem
Juris Dreimanis, kompānijas Hanner valdes loceklis, investoru apvienības Jaunais Rīgas centrs pārstāvis:
Neskaidrības ap to, kā nākotnē attīstīt Daugavas kreiso krastu ilgst
jau kopš 2005.gada. Domāju, ka līdz ar mūsu apvienības izveidošanos
visas puses iegūs nopietnu sarunu partneri. Esam gatavi piedāvāt arī
konstruktīvu pieeju infrastruktūras jautājumu risināšanai. Tomēr, lai
sāktu par to runāt, piemēram, par nepieciešamo stāvvietu skaitu,
vispirms jādefinē siluets, iespējamie būvapjomi un platības.
Jārada mehānisms, kā vīziju īstenot
Andris Kronbergs, arhitektu biroja Arhis vadītājs, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības padomes vadītājs:
Tas nav nekas jauns, ka cilvēki šajā vietā vēlas kaut ko attīstīt.
Pirms pāris gadiem bija starptautisks plenērs. Mūsu birojs (Arhis —
red.) tajā guva panākumus un izstrādāja vīziju, kurā tika attīstīta
ideja par jauna Rīgas centra veidošanu. Piedāvājām dažādas domiņas par
to, ko šodien saucam par infrastruktūru — transportu, tiltiem,
viaduktiem, ūdensmalas un akvatorijas izmantošanu. Lielā mērā šī rajona
attīstības veiksme ir atkarīga tieši no šīm lietām. Sazīmēt jau šodien
var visu, tomēr būtiskākais jautājums, kā mēs to īstenosim — kā to
naudu akumulēt un šo infrastruktūru saprātīgi pilnveidot. Mēs jau varam
savākt čupu naudas, taču, kas garantēs, ka viss nepieciešamais secīgi
tiks arī izveidots. Vai tā varētu būt kāda domes struktūrvienība, kāds
uzņēmums, konsorcijs? Kam tos sapņus taisīt, ja nav skaidri zināms
mehānisms, kā tas materializēsies?
Skaidrs būs rudenī
Jānis Dripe, Rīgas pilsētas arhitekts:
Apspriežot Daugavas kreisā krasta nākotni, mums jāvadās pēc četriem
principiem: pēctecība, vērtība, atbildība un attīstība. Pašreizējā
situācijā arhitekti ir kā dzinējs, taču mašīna (attīstības koncepcija —
red.) nav gatava. Šā gada oktobrī esam paredzējuši prezentēt
visloģiskāko šīs teritorijas attīstības vīziju, bet pirms tam tās
autorus 10.—12.septembrī vēl konsultēs Stokholmas kolēģi, kuriem ir
lielāka pieredze vērienīgu projektu īstenošanā un uzraudzībā.
Jāizvērtē plānu ietekme
Mārcis Sakalovskis, sabiedriskās organizācijas Kreisā krasta kustība pārstāvis:
Tas, ko vēlas mūsu kustība, ir, lai attīstība dotu pievienoto vērtību
videi. Cilvēki no šīm attīstītāju investīcijām vēlas redzēt to, ka viņu
dzīves telpa pilnveidojas. Tomēr patlaban investoriem īsti nav stimulu
ieguldīt savu objektu un pilsētas ilgtspējīgā attīstībā. Risinājumi, ko
mēs saskatām, ir lēmumu pieņemšanas kārtības pārskatīšana un
pilnveidošana. Piemēram, būvnoteikumos, līdzīgi kā padomju laikos,
vajadzētu iekļaut sadaļu par konkrētā projekta ietekmēm uz apkārtējo
vidi, infrastruktūru u.c. Vajag ieviest arī taisnīgu infrastruktūras
maksājumu kārtību. Vai tas ir pareizi, ka citkārt ļauj projektu sākt
realizēt pirms infrastruktūras sakārtošanas? Manuprāt, labi, ka mēs
sākam par to diskutēt, tomēr šeit nevajadzētu neko sasteigt. Mēs
nevaram neko nokavēt, drīzāk sabojāt. Steigai nav arī pamata, jo
koncepcija nav nekāds gals — arī pēc tās apstiprināšanas būs
nepieciešams Ķīpsalas detāļplānā veikt izmaiņas.