400 tūkstoši kvadrātmetru zem stikla jumta - milzīgajās platībās Nīderlandes pašā saulainākajā reģionā Venlo, kas atrodas netālu no Vācijas robežas, tiek audzēta paprika, kas nonāk visas Eiropas patērētāju galdā. Pēters Veinens savu zemnieku saimniecību attīstījis līdz vidējas rūpnīcas mērogam un gada laikā saražo gandrīz tikpat daudz paprikas, cik tiek patērēts visā Nīderlandē. Atšķirībā no Latvijas zemniekiem ES tiešmaksājumus vēsturisku iemeslu dēļ viņš, kā arī citi augļu un dārzeņu audzētāji nesaņem. Tomēr gluži bez finansiāla atbalsta paprikas magnāts nav palicis - ES vecajās dalībvalstīs augsti attīstītas ir ražotāju organizācijas, kas apvieno lauksaimniekus un nodrošina pilnu pārtikas piegādes ķēdi no dobes līdz virtuvei, turklāt saņem daļēju finansējumu no ES kopdarbības finansēšanai un administratīvajiem izdevumiem.
Paprika no saunas
Veinena siltumnīcas izstiepušās kilometra garumā, milzīgajās stikla būvēs aug visu triju krāsu paprika. Klimats pie dārzeņiem - gandrīz kā somu saunā. Četrdesmit grādu un vairāk. Sviedri līst, pat īpaši nekustoties. Lai arī paprikas savākšana ir maksimāli mehanizēta, tomēr pie krāsaino augļu novākšanas bez cilvēku rokām neiztikt. Lielākoties saimniecībā tiek nodarbināti strādnieki no Polijas un Portugāles, P. Veinens skaidro - pie viņa pastāvīgi strādā ap 90 vietējo, taču vasarās, kad ir lielākās ražas, viesstrādnieku skaits ir pat līdz 200. Daļa no viņiem strādā siltumnīcās - ar hidrauliskajiem pacēlājiem braukā gar raženajiem stādiem un krauj vagonetēs sulīgos dārzeņus, aromāts tāds, it kā kuru katru brīdi no stūra iznirtu kāds ar pamatīgu gulaša katlu. Kad vagoniņš piekrauts pilns, tas pats bez cilvēka vadības aizbrauc pa iezīmēto ceļu izgāzt smaržīgo kravu. Tālāk tā nonāk šķirošanas cehā - bojātā paprika tiek veiklu roku izšķirota, lai pie klientiem nonāktu pašas augstākās kvalitātes dārzeņi. P. Veinens, šķelmīgi smīnot, atzīst, ka rada arī produktus ar pievienoto vērtību - ja paprika ir safasēta maisiņos pa kilogramam, patērētājs ir gatavs maksāt vairāk. Beidzot ieraugu arī, kā top trīskrāsu paprikas paciņas. 100% roku darbs! Lielajā noliktavā, kur sapakotās dārzeņu kastes gaida jaunos īpašniekus, stāv arī produkcija no citiem ražotājiem - loģistika tiek vienkāršota līdz minimumam. Ar lepnumu nīderlandietis saka - dārzeņi līdz veikalu plauktiem nonāk diennakts vai pusotras laikā, pat līdz tālajai Japānai. Ražotāju organizācijas ZON pārstāvji skaidro - pircēji dārzeņus iepērk tiešsaistes izsolēs, kur iespējams piedāvāt cenu gan dienai, gan nedēļai un pat mēnesim.
Tiesa, Veinena paprikas ferma, lai arī attīstījusies no ģimenes saimniecības, mūsdienās vismaz vizuāli vairāk atgādina industriālu ražotni. Viens ir milzīgie apjomi. Otrs - ik uz soļa manāmā tehnoloģiju klātbūtne. Siltums tiek nodrošināts ģeotermāli, zem siltumnīcām izbūvēts milzīgs pagrabs. Ar Nīderlandes valdības atbalstu uzsākts jauns dziļurbuma projekts - tā izmaksas ir 10 miljoni eiro, 15% sedz valsts. Automatizēta ir arī augu barošana - turpat uz vietas milzīgās cisternās tiek sajaukts mēslojums, kas pēc tam tiek atšķaidīts vēl lielākos bunduļos.
Ar ķimikālijām gan Veinena fermā neaizraujas - kaitēkļus mēģina iznīdēt ar citiem kukaiņiem, kas augus neaiztiek, bet labprāt notiesā nelūgtos viesus. Tomēr, ja invāzija ir pārāk liela, nākas ķerties arī pie ķīmiskajiem ieročiem, tas notiekot vismaz pāris reižu gadā, jo īpaši, ja paprikas apdraudētāji ierodas no netālu esošās zemeņu siltumnīcas.
Pēc atbalsta neraujas
«Dārzeņu audzētāji var saņemt naudu no Briseles, kopējās tirgus organizācijas maksājumus, taču tad ir jāievēro arī konkrēti noteikumi. Lai saņemtu šo finansējumu, ir jāslēdz kontrakts uz pieciem gadiem, taču es neesmu pārliecināts par to, ko darīšu pēc tik ilga laika, tāpēc šogad šo naudu neesmu izmantojis,» skaidro P. Veinens.
Tomēr viņš joprojām ir ražotāju organizācijas dalībnieks, kas ir viens no priekšnoteikumiem, lai saņemtu šādu atbalstu. Tiešmaksājumi dārzeņu un augļu audzētājiem Nīderlandē nepienākas, taču ir arī cita veida atbalsts. Piemēram, siltumnīcas ir uzceltas videi draudzīgas, līdz ar to bankas aizdevums samazināts par 2%, turklāt tā rezultātā mazāk jāmaksā nodokļi. Konkrētas summas gan P. Veinens atturas nosaukt - acīmredzot komercnoslēpums.
ES kopējā lauksaimniecības politika attīstījās pēc Otrā pasaules kara ar galveno mērķi nodrošināt pārtikas pieejamību visiem, to panākot ar dāsnām subsīdijām visiem lauksaimniecības sektorā strādājošajiem, taču jau deviņdesmitajos gados ES dalībvalstis nonāca pie secinājuma - tā turpināties nevar, jo finansiālais atbalsts rezultējās pārtikas pārprodukcijā. Tad arī tika ieviesti tā dēvētie tiešmaksājumi. Tomēr atšķirībā no jaunajām dalībvalstīm, kur platības maksājumus saņem pilnīgi visi, kas kaut ko dara lauksaimniecībā, vecajās maksājumu apjoms tika izsvērts, balstoties uz vēsturiskajiem datiem.
Līdz ar to, lai arī Nīderlandē ir vieni no augstākajiem tiešmaksājumiem, 2013. gadā tie būtu ap 457 eiro uz hektāru, nebūt ne visi tos saņem.
Ražotāju organizācijas ZON pārstāvis Ads Klāsens skaidro - tiešmaksājumus saņem piena un gaļas lopkopībā, arī graudu nozarē strādājošie, taču, piemēram, putnu gaļas, kā arī dārzeņu un augļu ražotāji šādu atbalstu nesaņem. Zemnieki, kas ir ražotāju organizācijā, piemēram, ZON, caur to var pieprasīt konkrētas subsīdijas saimniecības attīstībai.
Eiropas Komisijas lauksaimniecības ģenerāldirektorāta komunikāciju vadītājs Rodžers Vaits saka, ka pēc kopējās lauksaimniecības reformas šī situācija varētu mainīties, taču jātiek skaidrībā par lauksaimniecībai atvēlēto budžetu, kura konkrētas aprises joprojām nav iezīmētas.