"Banka Baltija uzskata, ka tiesa kļūdaini ir izpratusi banku uzraudzības būtību. Tiesa pareizi konstatēja, ka "Latvijas Banka visiem iespējamajiem tiesiskajiem līdzekļiem ir centusies neapturēt valstī lielākās finanšu sektora sistēmiskās bankas darbību" (citāts no sprieduma). Konstatējot šādu faktu, tiesai bija jāapmierina prasība.
Tomēr, tiesa vadījusies no apsvēruma, ka banku uzraudzībai Latvijā jāizpaužas lielāko banku neapturēšanā. Uzskatam, ka šāds viedoklis ir kļūdains un pretējs likuma normām, kurās nepārprotami noteikts Latvijas Bankas un valsts pienākums reaģēt uz banku pārkāpumiem, piemērojot dažādus ietekmēšanas instrumentus. Kā zināms, Latvijas Banka nekādus ietekmēšanas līdzekļus, kā piemēram, ierobežojumus pieņemt noguldījumus, attiecībā pret Banku Baltija nepiemēroja," norāda bankas pārstāvis.
A. Putniņš atzīmē, ka lietā pareizi konstatēts, ka Latvijas Banka tikai divas reizes veica pārbaudes Bankā Baltija (abas - 1994.gadā). Pārbaužu veikšanas pienākums tai bija noteikts ar likumu. Lietā pareizi konstatēts, ka pārbaužu rezultātā tika konstatēti daudzi būtiski pārkāpumi, kuri netika novērsti.
"Starp pusēm nepastāv strīds par to, ka Latvijas Bankas vadība neuzticējās sava personāla veiktās pārbaudes rezultātiem un kopš 1994.gada vasaras uz Banku Baltija savus pārstāvjus pārbaužu veikšanai vairs nesūtīja. Tā vietā Latvijas Banka nolēma gaidīt pašas uzraugāmās bankas sastādītos finanšu rezultātus, kurus auditētu bankas piesaistīta persona.
Latvijas Banka attiecās no uzraudzības pienākumu veikšanas. Šos apstākļus ir konstatējusi arī apelācijas instances tiesa, tomēr neizprotamu iemeslu dēļ šādu Latvijas Bankas rīcību, kur Latvijas Banka atteicās pildīt likumā noteikto uzraudzības pienākumu, uzskatīja par tiesisku un pareizu."
Likvidējamās bankas pilnvarotā persona stāsta, ka apelācijas instances tiesa pārkāpa tai likumā piešķirto kompetenci. Vispārējās jurisdikcijas tiesām nav piešķirtas tiesības izskatīt lietas par normatīva akta neatbilstību augstāka juridiska spēka aktam. Šādas tiesības ekskluzīvi piešķirtas Satversmes tiesai. Tomēr tiesa, vērtējot 1995.gada 25.maija Latvijas valdības un Latvijas Bankas izdoto Memorandu, ar kuru tika garantēta noguldījumu drošība Bankā Baltija, ir atzinusi to par neleģitīmu normatīvo aktu. "Ja tiesai bija šaubas par memoranda kā tiesību normas leģitimitāti, tai pašai bija jāvēršas Satversmes tiesā šī jautājuma izšķiršanai. Prasītājam šaubu nav, jo memorands ir acīmredzama un nepārprotama gan Latvijas bankas, gan Latvijas valdības noguldījumu drošuma garantēšana Bankā Baltija."
Viņš par neizdevušos humoru uzskata apelācijas instances tiesas rīcību, atsakoties vērtēt bankas apelācijas sūdzībā uz apmēram 40 lapaspusēm norādīto Memoranda kā normatīva akta analīzi, tā vietā tomēr pašai vērtējot memorandu un tā juridisko dabu.
"Par tādu pašu neizprotamu var uzskatīt tiesas rīcību lietu izskatīt vispār bez Banka Baltijas pārstāvju un advokātu klātbūtnes, bet spriedumā norādot, ka "pierādījumi par Latvijas Bankas nolaidību vai neizdarību sēdē netiek izcelti un analizēti". Prasītāja pārstāvis un advokāts nevarēja ierasties uz tiesas sēdi, jo atradās citā lietā Eiropas Kopienu tiesā Luksemburgā, par ko savlaicīgi bija informējis tiesu un lūdzis atlikt lietas izskatīšanu. Lietas izskatīšana bez prasītāja klātbūtnes ir būtisks procesuāls pārkāpums, jo tādejādi tiesa ir liegusi Bankai Baltija tiesības uz pieeju tiesai un tiesības uz taisnīgu tiesu. Sevišķu nozīmi tas iegūst, ja tiesa tieši tiesas sēdē sagaida pierādījumu izcelšanu un analīzi.
A. Putniņš skaidro, ka ja lietā būtu nodrošināta Banka Baltija pārstāvju dalība, tad noteikti tiktu norādīts tiesai arī uz to faktu, kuru tiesa nav vērtējusi, ka Latvijas Banka rīkojās pretēji likumā noteiktajam komercdarbības veikšanas aizliegumam un izmantoja tai piešķirto valsts varu, lai pārņemtu pilnībā Banku Baltija. Tieši Latvijas Banka vadīja Banku Baltija un šajā vadīšanas periodā bija izdota garantija, kā arī veiktas būtiskas manipulācijas ar bankas aktīviem.