Iepriekšējo reizi garāka saruna mums bija 2012. gadā, kad biji Latvijas slēpošanas izlases galvenais treneris. Toreiz izteicies, ka latvieši ir būvēti no tā paša materiāla un kāpēc gan mūsu slēpotāji nevarētu konkurēt ar skandināviem. Tiešām tev bija tāda ilūzija?
Es vienmēr brīnumam nedaudz ticu. Vienmēr atstāju kaut nelielu daļu procentu, ka kaut kas sanāks. Toreiz tāda materiāla mums nebija, bet nu ir parādījusies Patrīcija (Eiduka – aut.). Viņas gadījumā sākumposmā pilnīgi noteikti ir milzīgs vecāku atbalsts. Tas pats arī sakāms par Induli Bikši, kuram daudz palīdzēja tēvs un ģimenes draugi.
Cik augstu viņi varētu tikt?
Patrīcija var ļoti augstu pacelties.
Tas būtu labāko desmitnieks?
Jā. Domāju, ka labos apstākļos un ar regulāriem treniņiem tas ir iespējams. Svarīgi, lai līdzās būtu stipri treniņu partneri.
Tas nozīmē, ka Eidukai ir svarīgi saglabāt vietu treniņu grupā kopā ar Polijas slēpotājiem?
Ko tad viņa darīs, ja atgriezīsies Latvijā? Viena pati trenēsies, jo līdzvērtīgu treniņu partneru taču viņai nav. To pašu var teikt par mūsu labākajiem biatlonistiem.
Kā beidzās tava darbošanās slēpošanas lauciņā?
Pavisam vienkārši.
Manuprāt, tāds amats kā slēpošanas izlases treneris vairs neeksistē.
Man bija iecere izveidot vismaz kaut kādu hierarhiju, ka kaut kāda atlase ir jāiztur, lai kļūtu par izlases sportistu.
Bija iecere izlases slēpotājiem rīkot regulāras treniņnometnes...
Tas arī tika darīts, bet, kā man sacīja viena atbildīgā persona, kura pati arī bija sportiste, ka, tuvojoties olimpiādei, sāksies cirks. Viņa tajā cirkā arī piedalījās. Vienā brīdī katram sportistam bija nepieciešams savs smērētājs, jo pēkšņi bija zudusi ticība izlases smērētājam. Es jau kaut kādā mērā arī viņus saprotu, jo vietu skaits olimpiskajās spēlēs ir stipri ierobežots. Bija trīs sportisti – Paipals, Liepiņš un Dauškāne – un trīs slēpju smērētāji. Visi līdzekļi, kas vēl bija, tad arī tika izmantoti. Es kā treneris būtībā jau biju lieks. Mana neaizbraukšanu uz olimpiādi kaut kādā mērā bija arī protests.
Tad arī beidzās tava strādāšana slēpošanas trenera amatā?
Es netiku atlaists. Viss notika tā pa kluso, uz savstarpējās sapratnes principa bez vārdiem.
Slēpotājiem vispār bija vēlēšanās darboties vienotā komandā?
Kamēr bija Rīgas slēpošanas klubs, tikmēr jau viņi trenējās vienotā grupā. Klubs izjuka, un īsti vairs nebija, kas viņus satur kopā. Sporta skolās jau visi trenējas vienkopus. Pēc tam tikai katrs paliek par sevi. Ja ir izlases treneris, tad viņš atkal veido vienotu treniņu grupu.
Kopīgām treniņnometnēm ir nepieciešamas finanses?
Jā, un tur jau tā lieta, ka naudas bija tik maz, ka treniņnometnes tika rīkotas ļoti īsas. Tad vēl bija gadījums, kad Rīgas klubs Arvim Liepiņam braukšanai uz Pasaules kausa posmu naudu sarūpēja, bet trenerim naudas vairs nebija. Manuprāt, federācija arī varēja kaut ko piešpricēt.
Tev vēl ir ilūzija, ka Latvijā varētu būt vienota slēpošanas komanda?
Nē, tā ir izgaisusi.
Tas nozīmē, ka pasaules līmeņa sasniegšanai ir jāmeklē treniņu iespējas ārpus Latvijas, kā to dara Patrīcija Eiduka?
Protams, bet apakšā ir jābūt talantam, jo citādi jau nav jēgas to darīt. Pastāv iespēja atrast kādu klubu Zviedrijā, kur treniņus var apvienot ar mācībām.
Kad slēpošanā ilūzijas bija gaisušas, pēc kāda laiciņa atgriezies biatlonā. Federācijas prezidente Baiba Broka izlēma trenera darbā iesaistīt ziedulaiku sportistus un treneri Vitāliju Urbanoviču.
Tas bija 2015. gadā. Oļegs (Maļuhins) palika strādāt Madonas sporta skolā. Latvijas izlasē bijām mēs trijatā – es, Ilmārs (Bricis) un Vitālijs. Divus gadus es intensīvi nostrādāju, trešajā jau vairāk funkcionāru jautājumus risināju. Otrajā darba gadā jau parādījās pirmie rezultāti. Pasaules junioru čempionātā Ingus Deksnis ieņēma piekto vietu, un Baiba Bendika bija piektā Pasaules kausā. Ar sistemātisku darbu vidēja līmeņa sagatavotības sportistus pietuvinājām pasaules līmenim.
Patlaban izlasē ir palicis tikai Ilmārs Bricis, kurš strādā ar Baibu Bendiku...
Jā, darbu ir sācis Māris Čakars ar savu redzējumu, tāpat strādā Valdis Bērziņš.
Kas bija par iemeslu jūsu aiziešanai – finansiālā situācija?
Es domāju, ka tik daudz treneru federācija vairs nevarēja atļauties. Īsto iemeslu gan nezinu, bet pieļauju, ka viens no iemesliem var būt arī mans darbs stils.
Precizē!
Tas būtu jājautā pārējiem treneriem vai drīzāk jau sportistiem. Tas nebija pārāk maigs.
Esi diktators, nevis demokrāts?
Es varu būt gan viens, gan otrs.
Līdz zināmam brīdim varu būt čoms, bet, kad ir jāstrādā, tad arī viss ir jāizdara no A līdz Z.
Visu izdarot par simt procentiem, savulaik paši bijāt sasnieguši pasaules augstāko līmeni?
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 13. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!